Mūsdienu alķīmija: vai kodolsintēzes zelts apdraud zelta cenu?

Alķīmiķi gadsimtiem ilgi meklēja veidu, kā parastu metālu pārvērst zeltā. 2026. gada oktobrī Sanfrancisko kodolsintēzes jaunuzņēmums Marathon Fusion paziņoja, ka tam tas ir izdevies: dzīvsudrabs pārvērsts stabilā zeltā, turklāt 10 reizes ātrāk nekā iepriekšējā rekordā, ko sasniedza CERN. Rodas jautājums, vai laboratorijā radīts zelts var sagraut zelta cenu tāpat, kā tas notika ar dimantiem. Pēc dimantu nozares analītiķa Pola Zimniska datiem, laboratorijā audzētu dimantu vairumcenas kopš 2015. gada ir kritušās par 90–95%.

Atbilde ir īsāka, nekā varētu šķist. Tehnoloģija ir reāla fizika, taču starp laboratorijas demonstrāciju un zelta tirgu ir vairākas grūti pārvaramas barjeras: izejviela, laiks, radioaktivitāte un mērogs.

Kas tieši tika paziņots?

Marathon Fusion dibināts 2023. gadā. Tā dibinātāji ir Kails Šillers (Kyle Schiller) un bijušais SpaceX inženieris Ādams Rutkovskis (Adam Rutkowski). Uzņēmums izstrādā degvielas sistēmas nākotnes kodolsintēzes stacijām. Starp tā atbalstītājiem ir Bila Geitsa dibinātais fonds Breakthrough Energy un Anglo American, kam pieder dimantu gigants De Beers.

Uzņēmums apgalvo, ka ir pārspējis CERN rekordu. Pasaules lielākajā daļiņu paātrinātājā no svina izdevās iegūt vien niecīgu zelta daudzumu, aptuveni 29 triljondaļas grama, un arī tas pastāvēja tikai mirkli.

Kā top laboratorijā radīts zelts

Zelts un dzīvsudrabs periodiskajā tabulā ir kaimiņi, tāpēc vienu var pārvērst otrā. Kodolsintēzes reaktorā dzīvsudrabu apstaro ar neitroniem, un dažu dienu laikā daļa tā pārvēršas par stabilu zeltu. Tas ir tieši tāds pats zelts, kādu iegūst raktuvēs.

Tomēr der ne jebkurš dzīvsudrabs, bet tikai viens tā paveids jeb izotops. Dabiskajā dzīvsudrabā šī izotopa ir tikai aptuveni 10%. Vienai stacijai pēc uzņēmuma aprēķiniem tā vajadzētu ap 600 tonnu, tātad būtu jāpārstrādā vairāki tūkstoši tonnu parastā dzīvsudraba. Fiziķi šādu atdalīšanu sauc par tehniski sarežģītu, un pats uzņēmums atzīst, ka risinājums lielā mērogā vēl jāizstrādā. Turklāt dzīvsudraba ieguvi un tirdzniecību stingri ierobežo starptautiskā Minamatas konvencija.

Cik daudz zelta un par kādu cenu?

Pēc uzņēmuma aprēķiniem, viena liela kodolsintēzes stacija gadā varētu saražot ap 5 tonnām zelta. Simts šādu staciju dotu ap 500 tonnām gadā, kas ir aptuveni 14% no pasaules raktuvju ieguves (3672 tonnas 2025. gadā, pēc World Gold Council datiem).

Izmaksu jautājums paliek atklāts. Marathon Fusion pētījumā ir modelēti ieņēmumi, nevis izmaksas. Uzņēmums lēš, ka zelts varētu palielināt lielas stacijas gada ieņēmumus no ~223 līdz ~482 milj. dolāru. Tātad zelts būtu kodolsintēzes stacijas blakusprodukts, kas uzlabo enerģētikas projekta ekonomiku. Tā nebūtu zelta ražotne, kas darbotos pati par sevi.

Piezīme: abus kodolsintēzes zelta izmaksu skaitļus aprēķinājis investors Maikls Grīns (Michael Green). Tie nav balstīti uz uzņēmuma publiskotiem datiem. Marathon Fusion ražošanas izmaksas nav atklājis.

Laboratorijā radīts zelts jāuzglabā gandrīz 18 gadus

Apstarošanas laikā rodas arī neliels daudzums radioaktīva zelta, tāpēc iegūto metālu nevar uzreiz pārdot. Pēc uzņēmuma pētījuma datiem, radioaktivitātes marķējums tam vairs nav vajadzīgs pēc aptuveni 14 gadiem, bet pēc 18 gadiem šis zelts ir mazāk radioaktīvs par parastu banānu.

Tātad zelts no stacijas, kas sāktu darboties, piemēram, 2035. gadā, tirgū varētu nonākt tikai ap 2050. gadu. Pa šo laiku tas būtu jāglabā, jāapdrošina un jāfinansē.

Kur tad ir risks zelta nozarei?

Būtu negodīgi apgalvot, ka riska nav vispār. Ilgtermiņā ir vērts uzmanīties no vairākiem scenārijiem.

Cenu “griesti”. Ja tehnoloģija kādreiz darbotos ar izmaksām, kas ir krietni zem raktuvju izmaksām, tā teorētiski varētu ierobežot zelta cenas kāpumu. Tomēr tam vajadzētu būtiskus apjomus.

Piedāvājuma ietekme uz cenu. Pēc analītiķu aprēķiniem, kas balstīti uz World Gold Council modeli, katras papildu ~25 tonnas gada piedāvājuma samazina cenu aptuveni par 1%. Hipotētiskās 500 tonnas gadā tādējādi nozīmētu ap 20% lielu spiedienu uz cenu. Tas ir modelēts scenārijs, nevis prognoze.

Zeltraču akcijas ir jutīgākas par pašu zeltu. Raktuvju uzņēmumu peļņa ir atkarīga no starpības starp zelta cenu un ieguves izmaksām, tāpēc to akcijas uz šādām ziņām reaģē spēcīgāk. 22. oktobrī, dienu pēc paziņojuma, zeltraču ETF GDX zaudēja 5,8%, bet ar zeltu nodrošinātais GLD 2,6%. Analītiķi gan kritumu galvenokārt skaidro ar vispārēju akciju tirgus lejupslīdi, nevis ar kodolsintēzes ziņām.

Sintētisko zeltu nebūs iespējams atšķirt. Laboratorijas dimantus speciālisti var atpazīt. Laboratorijā radīts zelts pēc radioaktivitātes izzušanas būs pilnīgi identisks raktuvēs iegūtajam. Tāpēc tam neveidosies atsevišķs, lētāks tirgus segments, kā tas notika ar dimantiem. Šis zelts vienkārši papildinātu kopējo piedāvājumu.

Kāpēc pagaidām nav jāsatraucas

Izejvielu ir maz. Maksa Planka Plazmas fizikas institūta fiziķis Karls Lakners (Karl Lackner) lēš, ka pat no visa Zemes garozā pieejamā dzīvsudraba varētu iegūt ne vairāk kā ~600 tonnu zelta gadā. Tuvākajā laikā no uzkrātajiem dzīvsudraba atkritumiem varētu iegūt ap 20 tonnām gadā.

Vajadzīgs milzīgs mērogs. Lai saražotu tikpat zelta, cik pasaules raktuves iegūst gadā, vajadzētu vairāk nekā tūkstoti lielu kodolsintēzes staciju. Marathon Fusion pašu eksperimentālais reaktors ir aptuveni miljons reižu mazāks par vienu šādu staciju.

Komerciālu kodolsintēzes staciju vēl nav. Neviena kodolsintēzes stacija pagaidām nepārdod elektroenerģiju. Pirmās komerciālās stacijas plānots palaist laikā no 2028. gada līdz 2030. gadu sākumam, un Lakners uzskata, ka pirmās paaudzes reaktoros zeltu, visticamāk, neražos.

Uzkrātais zelts nosaka cenu. Cilvēce vēsturē ir ieguvusi ap 222 600 tonnu zelta. Pat 500 tonnas gadā ir tikai ~0,22% no šī apjoma. Zelta cenu galvenokārt nosaka tas, cik daudz no esošā apjoma īpašnieki vēlas paturēt vai pārdot, nevis jaunā gada ieguve.

Zelts nav dimants

Dimantu cenu ilgi uzturēja ierobežots piedāvājums un spēcīgs mārketings. Kad laboratorijas dimantus iemācījās ražot lēti un daudz, cena kritās. Laboratorijas dimantu vairumcenas kopš 2015. gada ir kritušās par 90–95%, un tas ietekmēja arī dabīgo dimantu cenas. 2018. gadā De Beers izveidoja savu laboratorijas dimantu zīmolu Lightbox (800 USD par karātu), bet 2025. gadā to slēdza, lai koncentrētos uz dabīgajiem dimantiem. Tajā pašā gadā uzņēmuma pamatdarbības zaudējumi sasniedza 511 milj. dolāru. Saskaņā ar Bloomberg informāciju Anglo American apspriež savas 85% daļas pārdošanu par aptuveni 1 mljrd. dolāru. Tāpēc ir zīmīgi, ka tieši Anglo American investē arī Marathon Fusion.

Zeltam ir cita loma. Tas ir monetārs aktīvs ar likvīdu globālo tirgu, ko centrālās bankas tur rezervēs un turpina aktīvi pirkt. Pēdējos gados tā darījušas arī Ķīnas un Polijas centrālās bankas. Zelta vērtība nav atkarīga tikai no tā, cik grūti to iegūt. Tā balstās arī uz uzticēšanos, kas veidojusies gadu tūkstošos.

Ko tas nozīmē investoram?

Tuvākajos gados zelta cenu turpinās noteikt tie paši faktori, kas līdz šim: reālās procentu likmes, centrālo banku pirkumi, ģeopolitika un investoru pieprasījums. Pēc rekordaugstās cenas janvārī (5603 USD par unci) zelts ir zaudējis vairāk nekā 27%. Analītiķi to skaidro ar reālo procentu likmju kāpumu (ASV 10 gadu inflācijai piesaistīto obligāciju ienesīgums 2026. gadā pieauga no 1,89% līdz 2,64%), nevis ar kodolsintēzes ziņām.

Laboratorijā radīts zelts ir pieskatāms ilgtermiņa faktors, nevis tūlītējs drauds. Ja tehnoloģija kādreiz sasniegs komerciālu mērogu, tas notiks pakāpeniski un būs redzams jau gadus iepriekš, jo pirms tam vajadzīgas būvētas stacijas, īpaši sagatavota izejviela un gadu desmitiem ilga uzglabāšana. Tie, kam tas varētu būt jūtamāk, ir zelta ieguves uzņēmumi ar augstām izmaksām, nevis fiziskā zelta turētāji.

Šis stāsts labi parāda, kāpēc ieguves izmaksas zelta cenu nosaka tikai daļēji. Dimanti zaudēja vērtību, kad to retums izrādījās mākslīgs. Zelta vērtība ir balstīta uz gadu tūkstošiem uzkrātu uzticēšanos, un fizikas sasniegumi to būtiski ietekmēs tikai tad, ja zelta būs ļoti daudz.

Avoti:
Euronews, The Oregon Group, Lead-Lag Report, The Wolf Den, JCK, CERN ALICE.