Kāpēc liela zelta atradne vēl nenozīmē vērtīgu raktuvi?

Iepriekšējā rakstā apskatījām, kā top zelta raktuve un kāpēc no atradnes atklāšanas līdz pirmajam zelta stienim var paiet 10–20 gadi. Bet kas notiek, ja ģeologi patiešām atrod zeltu — turklāt ļoti daudz? Varētu šķist: jo lielāka atradne, jo vērtīgāks projekts. Kalnrūpniecībā šāda loģika var būt ļoti maldinoša.

Milzīga zelta atradne var izrādīties ekonomiski gandrīz bezvērtīga. Iemesls ir vienkāršs: nepietiek zināt, cik daudz zelta atrodas zem zemes. Jāsaprot, cik daudz no tā iespējams iegūt un cik tas maksās.

Cik zelta patiesībā ir tonnā iežu?

Viens no svarīgākajiem rādītājiem ir grade jeb zelta saturs rūdā, ko parasti izsaka gramos uz tonnu — g/t. Ja vidējais saturs ir 1 g/t, vienā tonnā rūdas ir tikai viens grams zelta. Tā kā Trojas uncē ir aptuveni 31,1 grams, vienas unces iegūšanai teorētiski jāpārstrādā aptuveni 31,1 tonna rūdas. Pie 0,5 g/t — jau aptuveni 62 tonnas. Turklāt praksē visu rūdā esošo zeltu atgūt nav iespējams. Tāpēc atradne ar 3 miljoniem unču, augstāku zelta saturu un vienkāršu pārstrādi var būt ekonomiski daudz pievilcīgāka par atradni ar 10 miljoniem unču zemas kvalitātes rūdā, kas atrodas sarežģītā un attālā vietā. Ne visas unces zem zemes ir vienādi vērtīgas.

Resource nav tas pats, kas Reserve

Šī ir viena no svarīgākajām atšķirībām, lasot zelta ieguves uzņēmumu paziņojumus. Mineral Resource jeb minerālresurss norāda uz ģeoloģiski identificētu derīgā izrakteņa daudzumu, kam ir pamatotas perspektīvas ekonomiskai ieguvei. Savukārt Mineral Reserve jeb minerālrezerve ir tā resursa daļa, kuru pēc ģeoloģisko, tehnisko, ekonomisko, vides un citu faktoru izvērtēšanas uzskata par ekonomiski iegūstamu.

Tāpēc paziņojums:

“Mūsu projektā ir 10 miljoni unču zelta resursu!”

nenozīmē:

“Mēs iegūsim un pārdosim 10 miljonus unču!”

Daļa no šī zelta var nekad nekļūt par rezervēm.

Atrast zeltu ir tikai puse no izaicinājuma

Ar zelta saturu rūdā vien nepietiek. Dažkārt, lai tiktu pie vienas tonnas zeltu saturošas rūdas, vispirms jāpārvieto vairākas tonnas pilnīgi nevērtīgu iežu. Tad rūda jānogādā pārstrādei. Arī tur viss zelts netiek atgūts — svarīgs ir recovery jeb tas, cik lielu daļu no rūdā esošā zelta tehnoloģiski iespējams iegūt. Un vēl nepieciešama elektrība, ūdens, ceļi, pārstrādes rūpnīca, darbinieki un milzīgs daudzums tehnikas. Tas viss maksā naudu.

Tāpēc zelta ieguves uzņēmumu pārskatos investors bieži sastaps saīsinājumu AISC — All-In Sustaining Costs. Tas palīdz novērtēt izmaksas, kas saistītas ne tikai ar pašu ieguvi, bet arī esošās ražošanas uzturēšanu. Šobrīd tas ir īpaši aktuāli: World Gold Council dati rāda, ka nozares vidējais AISC 2026. gada 1. ceturksnī sasniedza rekordaugstus 1785 USD par unci, gada laikā pieaugot par 16%. Taču pat ar labu AISC nepietiek. Pirms pirmās unces iegūšanas kādam raktuve vispirms ir jāuzbūvē.

Donlin Gold: milzīga atradne ar milzīgu cenu zīmi

Labs piemērs ir Donlin Gold Aļaskā. Tas ir viens no iespaidīgākajiem neattīstītajiem zelta projektiem pasaulē. Taču projekta 2025. gada tehniskajā novērtējumā sākotnējās kapitāla izmaksas sasniedz aptuveni 9,2 miljardus ASV dolāru. Turklāt šī aplēse ir par 24,7% augstāka nekā iepriekšējā 2021. gada novērtējumā. Pie tehniskajā modelī izmantotās zelta cenas 2100 USD/oz projekta pēcnodokļu iekšējā ienesīguma norma jeb IRR bija 10,3%. Tas lieliski ilustrē problēmu.

Pascua-Lama: pat 5 miljardi dolāru vēl negarantē raktuvi

Savukārt Pascua-Lama projekts Čīles un Argentīnas pierobežā parāda pavisam citu risku. Projektu attīstīja Barrick Gold — viens no pasaules lielākajiem zelta ieguves uzņēmumiem. Tātad runa nebija par nelielu izpētes kompāniju, kurai pietrūka pieredzes vai finansējuma. Būvniecība jau bija sākusies, un līdz 2013. gada nogalei projektā bija ieguldīti aptuveni 5 miljardi ASV dolāru. Kopējās Pascua-Lama izbūves izmaksas tobrīd tika lēstas ap 8–8,5 miljardiem dolāru. Taču 2013. gadā būvniecība tika apturēta regulatoro un vides prasību, projekta kavējumu un ekonomisko apsvērumu kontekstā. Barrick 2013. gadā bija spiests atzīt arī aptuveni 6,1 miljardu dolāru projekta vērtības samazinājumu.

Un pats iespaidīgākais — Pascua-Lama tā arī nenonāca līdz zelta ieguvei.

Šādi Pascua-Lama kļūst par ļoti labu pretstatu Donlin Gold: Donlin parāda risku pirms milzīgā kapitāla ieguldīšanas, Pascua-Lama — kas var notikt pēc tam, kad miljardi jau ir ieguldīti.

Ko skatīties investoram?

Tāpēc, kad ieguves uzņēmums paziņo par milzīgu jaunu atradni, nevajadzētu apstāties pie virsraksta “atrasti 10 miljoni unču zelta”.

Investoram daudz vairāk pasaka pieci jautājumi:

• Kāds ir zelta saturs rūdā (grade)?
• Cik no paziņotā apjoma ir Resources un cik — Reserves?
• Cik efektīvi šo zeltu iespējams atgūt no rūdas?
• Kādas būs ieguves un uzturēšanas izmaksas (AISC)?
• Cik miljardus vēl nepieciešams ieguldīt, pirms tiks iegūta pirmā unce?

Tieši šo jautājumu atbildes sāk parādīt atradnes patieso ekonomisko vērtību.

Miljardi zem zemes vēl nav miljardi bankas kontā

Divas atradnes ar līdzīgu zelta daudzumu var radīt pilnīgi atšķirīgus rezultātus. Viena var kļūt par raktuvi, kas darbojas gadu desmitiem un rada miljardiem vērtu naudas plūsmu. Otrā zelts var palikt zem zemes. Ne tāpēc, ka tā tur nebūtu. Bet tāpēc, ka to iegūt nav ekonomiski izdevīgi. Un tā ir viena no būtiskākajām atšķirībām starp fizisko zeltu un investīciju zelta ieguves uzņēmumā:

Ieguves nozares stāstu cikls

Turpmāk šajā rakstu sērijā sekos vēl vairāki raksti, kurus publicēsim otrdienās. Nākamajā Ieguves nozares stāstu cikla rakstā pāriesim no teorijas pie prakses un soli pa solim apskatīsim:

Kā analizēt zelta ieguves uzņēmumu akcijas un kādu informāciju pārbaudīt pirms ieguldīšanas?

• Lielākā krāpšana zelta ieguves vēsturē. Kā investori zaudēja miljardus, investējot gadsimta atradnē.
• Kā top jauna raktuve?
• Kā analizēt zelta ieguves uzņēmumu akcijas un kādu informāciju pārbaudīt pirms ieguldīšanas?
• Zelta ieguves veiksmes stāstus – uzņēmumus, kas spējuši radīt milzīgu vērtību akcionāriem.
• Lielākās neveiksmes un bankrotus – kad miljardiem vērti projekti pārvēršas zaudējumos.
• Zelts pret zelta ieguves uzņēmumu akcijām – kāpēc tie ir divi ļoti atšķirīgi ieguldījumi.