Eiropiešiem kontos ir €10 triljoni. Cik tālu ES ies, lai šo naudu iekustinātu?

Eiropai ir neparasta problēma: tai vienlaikus trūkst investīciju un netrūkst naudas. Mario Dragi ziņojumā par Eiropas konkurētspēju aprēķināts, ka līdz 2030. gadam Eiropai katru gadu nepieciešamas papildu investīcijas aptuveni €750–800 miljardu apmērā – digitalizācijai, enerģētikai, infrastruktūrai, inovācijām un citām konkurētspējai svarīgām jomām. Pieaugošās aizsardzības vajadzības šo summu var palielināt vēl vairāk.

Tikmēr Eiropas Komisija lēš, ka Eiropas Savienības (ES) mājsaimniecībām banku depozītos ir ap €10 triljoniem.

Latvija šajā ziņā nav izņēmums. 2024. gada beigās 33,2% Latvijas mājsaimniecību finanšu aktīvu atradās naudā un depozītos, kamēr biržā kotētās akcijās un obligācijās – tikai 2,5%, bet ieguldījumu fondos – 1,6%. Latvijas Bankas jaunākie dati rāda, ka mājsaimniecību noguldījumu apjoms Latvijas bankās jau tuvojas €14 miljardiem.

Eiropa mēģina jau vairāk nekā desmit gadus

Šī nav jauna problēma. 2015. gadā ES sāka veidot CMU (Capital Markets Union jeb Kapitāla tirgu savienību). Mērķis bija samazināt Eiropas uzņēmumu atkarību no banku kredītiem, attīstīt akciju un obligāciju tirgu un atvieglot kapitāla plūsmu starp dalībvalstīm. Iniciatīvu netrūka. Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidente Kristīne Lagarda 2024. gadā norādīja, ka kopš 2015. gada tapuši vairāk nekā 55 regulatīvi priekšlikumi un 50 neregulatīvas iniciatīvas. Taču viņas secinājums bija skarbs – progress bijis pārāk mazs.

Tāpēc 2025. gadā Eiropa sāka jaunu posmu – SIU (Savings and Investments Union jeb Uzkrājumu un investīciju savienību). Šoreiz uzsvars ir daudz tiešāks: ne tikai sakārtot kapitāla tirgu, bet arī panākt, lai vairāk iedzīvotāju uzkrājumu nonāktu investīcijās.

Eiropieši krāj. Amerikāņi daudz vairāk investē

Depozīts pats par sevi nav slikts finanšu instruments. Drošības spilvenam un īstermiņa vajadzībām tas ir nepieciešams. Eiropas problēma ir proporcija.

ECB ir aprēķinājusi teorētisku scenāriju: ja Eiropas mājsaimniecību depozītu īpatsvars pietuvotos ASV līmenim, ilgākā laikā līdz pat €8 triljoniem varētu pārvietoties uz tirgus ieguldījumiem.

Tas jau ir ievērojams skaitlis salīdzinājumā ar Eiropas €750–800 miljardu papildu ikgadējo investīciju vajadzību.

Sākt investēt vēl nenozīmē sākt finansēt Eiropu

Te parādās nākamā problēma. Kad eiropieši investē, liela daļa naudas aizplūst ārpus ES. ECB 2026. gada dati rāda, ka aptuveni puse eirozonas mājsaimniecību akciju ieguldījumu – tieši vai caur fondiem – atrodas ārpus ES. ASV vien veido aptuveni 34% no kopējās akciju ekspozīcijas. Savukārt ieguldījumos caur fondiem ASV īpatsvars ir vēl lielāks – aptuveni puse.

No investora viedokļa tā ir saprotama izvēle. Investors meklē atdevi, likviditāti, diversifikāciju un perspektīvus uzņēmumus. Viņam nav ekonomiska pienākuma izvēlēties Eiropas uzņēmumu tikai tāpēc, ka tas atrodas Eiropā. Tāpēc vien sauklis “investē Eiropā” pats par sevi problēmu neatrisinās.

Arī uzņēmumu pusē kapitāla atšķirība ir ievērojama. Eiropas Investīciju banka (EIB) lēš, ka riska kapitāla ieguldījumi ASV uzņēmumos ik gadu ir aptuveni sešas līdz astoņas reizes lielāki nekā ES.

Pagaidām Eiropa izvēlas burkānu

Pašreizējā ES politika nav vērsta uz cilvēku sodīšanu par naudas turēšanu bankā vai investēšanu ASV. Virziens pagaidām ir pretējs – investēšanu padarīt vienkāršāku un finansiāli pievilcīgāku.

Taču interesants ir nākamais jautājums: kas notiks, ja arī ar šiem instrumentiem nepietiks?

Vēsturiski izmantots gan burkāns, gan pātaga

Valstis jau agrāk ir mēģinājušas mainīt cilvēku investīciju paradumus. Instrumenti bijuši ļoti dažādi.

Francijas piemērs Eiropai varētu būt īpaši interesants

Francijā darbojas PEA (Plan d’épargne en actions jeb akciju uzkrājumu plāns). Tā būtība ir vienkārša: ja cilvēks ilgtermiņā investē noteiktos Eiropas uzņēmumos un fondos, valsts piedāvā izdevīgāku nodokļu režīmu. PEA fondos vismaz 75% aktīvu jābūt ieguldītiem ES vai Eiropas Ekonomikas zonas uzņēmumu akcijās. Pēc piecu gadu turēšanas peļņa ir atbrīvota no Francijas ienākuma nodokļa, lai gan saglabājas sociālās iemaksas.

2025. gada beigās PEA vērtspapīros atradās ap €126,5 miljardiem, un 86% tajos turēto instrumentu bija Francijas izcelsmes.

Vai Eiropa varētu iet vēl tālāk?

Vēsturē izmantoti arī daudz agresīvāki instrumenti. Negatīvo procentu likmju periodā Dānijā daļai privātpersonu par depozītiem bija jāmaksā. Savukārt ASV 1960. gados, cenšoties ierobežot kapitāla aizplūšanu, ārvalstu akciju iegādei tika piemērots īpašs Interest Equalization Tax jeb procentu likmju izlīdzināšanas nodoklis, kas sasniedza 15% no akciju iegādes vērtības.

Mūsdienu ES tiešs “papildu nodoklis S&P 500 pircējiem” būtu gan politiski, gan juridiski sarežģīts. ES kapitāla brīvas kustības princips attiecas ne tikai uz kustību starp dalībvalstīm, bet plašāk arī uz kapitāla kustību starp ES un trešajām valstīm. Tāpēc tuvākajos gados daudz ticamāka šķiet priekšrocību palielināšana Eiropas ieguldījumiem, nevis sods par ieguldījumiem Amerikā.

Četri iespējamie attīstības scenāriji

Zemāk norādīts analītisks scenāriju vērtējums, nevis prognoze par konkrētu ES politikas lēmumu.

Kad “motivēšana” kļūst par finanšu represiju?

Ekonomikā pastāv jēdziens financial repression jeb finanšu represija.

Šādi mehānismi bija plaši izmantoti pēc Otrā pasaules kara. Bankām un citiem institucionālajiem investoriem tika radīti stimuli vai prasības turēt noteiktus vietējos aktīvus, kapitāla kustība bija ierobežotāka, bet procentu likmes nereti atradās zem inflācijas.

2026. gada jūlijā Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) publicēja pētnieku darba dokumentu The Coming Great Repression?, kurā analizētas 17 attīstītās valstis vairāk nekā 100 gadu periodā. Autori secina, ka finanšu represijas bija visizteiktākās pēc Otrā pasaules kara, vēlāk samazinājās, bet pēc globālās finanšu krīzes atkal kļuvušas pamanāmākas. Tas ir pētnieku darbs, nevis SVF rekomendācija valdībām.

Galvenā problēma tomēr nav nodokļos

Eiropa var dot nodokļu atlaides. Tā var automātiski iesaistīt cilvēkus pensiju sistēmās. Tā var vienkāršot investēšanu un mainīt noteikumus institucionālajiem investoriem. Taču, ja cilvēks uzskatīs, ka ASV uzņēmumi piedāvā labākas izaugsmes iespējas, lielāku likviditāti un labāku potenciālo atdevi, viņš joprojām gribēs ieguldīt ASV.

Pretējā gadījumā var rasties paradoksāla situācija: Eiropai izdodas pārvērst miljoniem noguldītāju par investoriem, bet liela daļa jaunās naudas tik un tā aizplūst pāri Atlantijas okeānam. Un tad jautājums par to, cik tālu Eiropa būs gatava iet, lai €10 triljonus iekustinātu savā virzienā, kļūs tikai aktuālāks.