Izveidot jaunu Brīdinājumu par cenu

Nacionālisms turpina pieaugt

Publicējis tavex sadaļā Finanšu ziņas 15.05.2017
Zelta cena (XAU-EUR)
1 067,26 EUR/oz
  
- 0,99 EUR
Sudraba cena (XAG-EUR)
13,66 EUR/oz
  
- 0,00 EUR

 

 

Petars Ganevs (Petar Ganev) | Tirgus ekonomikas institūts | Zelta Avīze Nr. 6 | 2017

Lai gan vēl nesen aizmirsts, Eiropā nacionālisms nav nekas jauns. Tomēr tā parādīšanās tradicionāli ir saistīta ar smagu ekonomisko krīzi — ārkārtīgu trūkumu, ar kādu Rietumu pasaule nav saskārusies kopš Otrā pasaules kara. Avīzē „Financial Times” mūsdienu Eiropa ir raksturota kā būtībā miermīlīga un pārtikusi. Plašas iedzīvotāju masas, kas pamatā nosaka kontinenta politiskās pārmaiņas, nemirst no bada. Tomēr nacionālisma un ekonomiskā populisma „renesanse” ir neapstrīdams fakts.

Vienīgais izskaidrojums tam nebūt nav migrantu pieplūdums. Gluži pretēji, lielā ekonomiskā lejupslīde 2008.-2009. gadā un tai sekojošā Eiropas parādu krīze radīja sajūtu, ka sabrūk mūsdienu Eiropas projekts — projekts, kas no tirgus modeļa lēnām pārgāja uz pārdales modeli. Eiropas vienotā valūta veicināja fiskālo ekspansiju un pakāpenisku varas koncentrēšanos tehnokrātu (tā saucamās „Eiropas troikas”) rokās, nevis dažādās atsevišķās demokrātijās, kas pašlaik saskaras ar pārmērīgiem parādiem. Grieķu „NĒ” izteica tieši to — skaidru pārdalīšanas modeļa noliegumu, ko pauda plašs iedzīvotāju loks.

Tomēr sistēmu graujošu politikas dalībnieku parādīšanās ir saistīta ar milzīgu risku. Nacionālisma un skaidri izteikta ekonomiska populisma sajaukums ir bīstams gan fiskālajai stabilitātei, gan Eirozonas integritātei tās pašreizējā stāvoklī. Pieredze liecina, ka nacionālisti un populisti ir grūti savienojami ar jēdzienu „neatkarīga centrālā banka” un vēl mazāk – ar jēdzienu „pārnacionāla banka”, un tiecas līdz pamatiem nojaukt jebkādu monetāro režīmu. Jo īpaši tad, kad Centrālajai bankai viņiem jāpiemēro nepopulāra politika, piemēram, kapitāla kontroles izveidošana, kā tas ir Grieķijas gadījumā.

2017. gadā ir gaidāmas vairākas svarīgas vēlēšanas, sākot ar prezidenta vēlēšanām Francijā un pēc tam federālajām vēlēšanām Vācijā, kas varētu mainīt Eiropas status quo. Lai kāds būtu iznākums, populistu un nacionālistu skaita pieaugums tagad ir fakts, un nekas neliecina par šīs tendences virziena maiņu pārredzamā nākotnē. Sekas „Vecās pasaules” ekonomikai varētu nebūt rožainas.

2015. gada vasarā Grieķijā notika vēsturiskais referendums, kurā grieķi ar skaļu „NĒ” atbildēja uz „Troikas” nosacījumiem. Viņu mērķis noraidīt vienošanos ar Eiropu netika sasniegts — taupības pasākumi turpinājās, un kapitāla kontrole joprojām ir spēkā, lai gan tas netiek uztverts kā „pļauka” Eiropas elites sejā. Visi Eiropas birokrāti un tehnokrāti atzina, ka referendums bija neprāts un „NĒ” balsojums bija pašnāvniecisks. Neskatoties uz to, neiespējamais notika un pavisam viegli.

Gandrīz pēc gada, 2016. gada 23. jūnijā, AK nobalsoja par izstāšanos no ES. Neraugoties uz to, ka vēlētāju aptaujas liecināja par vienādu balsu sadalījumu, pati izstāšanās ideja tika interpretēta kā „nejēdzīga”. Pat pēc referenduma valdīja viedoklis, ka ir gaidāms notikumu pavērsiens vai arī varētu tikt panākta „saprātīga” vienošanās, kas vairāk vai mazāk saglabās pašreizējo stāvokli, proti, attiecībā par līdzdalību vienotajā tirgū. Tagad ir skaidrs, ka „Brexit” notiks, un tas notiks pilnīgi noteikti.

2016. gada 8. novembrī mēs pieredzējām arī Donalda Trampa (Donald Trump) uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās. Vēl tikai dažas stundas pirms rezultātu paziņošanas pat viscienījamākie periodiskie izdevumi Hilarijai Klintonei (Hillary Clinton) prognozēja 80-90% pārsvaru un pilnībā neņēma vērā Trampu. Tie, kuri vienā vai otrā veidā uzskata sevi par piederošiem elitei — intelektuāļi politiķi, komentētāji, biznesmeņi un žurnālisti kopā ar daudzām slavenībām —, viņu uzskatīja par pilnīgi nederīgu valsts prezidenta amatam.

Šie trīs piemēri skaidri pierāda, cik efektīvs pašlaik ir populisms. Tas darbojas tādā nozīmē, ka tam apkārt ir jāapzīmē politiskā karte. Uz katru no šiem balsojumiem iespējams raudzīties pozitīvākā gaismā, t.i., ar pamatotāku, libertisma attieksmi pret „Brexit”, bet ievērojams vairākums šādu gadījumu ir sagādājuši vilšanos, izraisot sacelšanos pret eliti, globalizācijas noliegumu tās pašreizējā stāvoklī un bailēm no migrācijas. Tādējādi visos trīs balsojumos galvenā loma bija patriotismam un nacionālismam.

Patiesību sakot, neviens no šiem notikumiem nebija nejaušs. Gluži pretēji, ja mēs analizējam cilvēku attieksmes šodien, tad visi trīs iznākumi šķiet tīši kaitējoši elitei. Divu faktoru — ekonomiskā populisma un pretimigrācijas tendenču — apvienojums ir ļāvis veidoties augsnei, kurā rodas politikas dalībnieki, kas grauj sistēmu un gūst labumu no status quo nonākšanas strupceļā.

Sāk pietrūkt solījumu

Nacionālisma pieaugumā Eiropā nevar vainot vienīgi migrācijas krīzi. Gluži pretēji, notikumi Grieķijā vai, piemēram, Centrāleiropā (jo īpaši Ungārijā) liecina, ka galvenais iemesls status quo noraidīšanai ir ekonomiskās grūtības. Pētniecības un analīzes uzņēmuma „The Economist Intelligence Unit” veiktais novērtējums skaidri parāda, ka ekonomiskās krīzes negatīvajām sekām bija nesamērīgi liela ietekme Eiropā, jo īpaši attiecībā par politiskajiem uzskatiem un demokrātiskām attieksmēm. Eiropas sociālo solījumu modelis par neierobežotām iespējām un daudzām „bezmaksas pusdienām” pēc Lielās recesijas sabruka. Eiropas parādu krīze patiesībā ir šo gaistošo tukšo solījumu rezultāts.

Rietumu vēstures annālēs nekad nav bijis perioda, kurā labklājības valsts būtu bijusi tik uzpūsta kā Eiropas parādu krīzes priekšvakarā. Nekad agrāk tik daudz vidusmēra pilsoņa risku nebija apdrošināti ar valsts programmām. Tomēr šādas publiskā sektora ekspansijas rezultāts bija parādu slogs un stagnācija. Tās rezultātā radās pat iedzīvotāju privātie parādi, kuru cēlonis bija ekspansīvi makroekonomiskie stimuli. Kad cilvēki slīkst parādos un viņiem nav cerību uz nākotni, nenovēršami rodas sarūgtinājums attiecībā pret eliti un neticība ekonomikas modelim.

Dažu pēdējo gadu notikumi Eiropā ir skaidri parādījuši, ka šādas sajūtas ļoti labi izmanto nacionālistu partijas, kas visā tradicionāli vaino kapitālismu un bagātīgi lieto antiglobalizācijas retoriku. Eiropas „Troikas” veida glābšanas mehānismi šādu partiju uzplaukumam nodrošina ļoti izdevīgus apstākļus. Šo tendenci vēl vairāk ir pastiprinājusi pieaugošā migrācijas krīze — pastāv neapšaubāma saistība starp lielāku imigrācijas spiedienu un pieaugošu atbalstu nacionālistu kustībām Eiropā.

nacionaisms2

Nacionālisms atbalsta ekonomisko populismu

Nacionālisma vilnis Eiropā nenovēršami ir gājis roku rokā ar ekonomisko populismu. Ja starp partijām, kas migrācijas krīzi atklāti izmanto politiskiem mērķiem un tiem, kuri pilsoņiem sola visdāsnākos ekonomiskos ieguvumus, novilktu paralēles, tās gandrīz pilnībā pārklātos. Ne baiļu izmantošanai (no ārvalstu „ienaidniekiem”), ne tukšiem labklājības solījumiem nevajadzētu būt pārsteigumam — autoritārie režīmi (tie, kas atsakās no demokrātiskajām vērtībām) vienmēr izmanto šos abus instrumentus.

Eiropā šīm problēmām ir vēl viens krustpunkts. Daudzu nacionālistu motīvs bieži vien ir tas, ka minoritātes — un jo īpaši imigranti — ļaunprātīgi izmanto kontinenta labklājības sistēmas. Piemēram, Zviedrijas un Dānijas nacionālisti uzskata, ka labklājīgā valsts riskē ar izzušanu, jo īpaši migrantu pieplūduma dēļ, un tādēļ vēlas ierobežot migrantiem piekļuvi vietējam darba tirgum. Šim argumentam ir daudz kopīga ar uzskatiem, kas bija pamatā „Brexit” un Trampa ievēlēšanai. Tiem kopīga ir iespēja ignorēt labklājīgas valsts reālās problēmas un tās piedēvēt imigrantiem.

Paradoksāli, lai gan populisti un nacionālisti savā labā izmanto argumentu, ka viņu „bezmaksas pusdienas” ir iztērētas, faktiski viņi uz politiskās skatuves ievieš vēl lielākus solījumus nekā viņu oponenti. Neraugoties uz visiem pasākumiem un programmām, dažu pēdējo gadu laikā Eiropas Savienības dalībvalstu kopējais parāds sāka samazināties, tikai 2015. gadā un joprojām ir 85% robežās (ES-28). Lai gan deficītu apjomi samazinājās, kopumā ES dalībvalstīm joprojām ir budžeta deficīts — tikai dažām valstīm ir sabalansēts budžets (piemēram, Vācijai un Igaunijai). Tātad, ja nacionālisma un populisma vilnis pilnībā pārņems Eiropu, tas ļoti ātri novedīs strupceļā — līdzīgā situācijā kā Grieķijā pēc referenduma — un radīs papildu spiedienu uz monetāro politiku.

Populisms un centrālās bankas

Populismu ekonomikas jomā parasti uzskata par draudu valsts fiskālajai stabilitātei. Tomēr vēsturiski arī populismā monetārā politika vienmēr ir bijusi tā spēles sastāvdaļa. Piemēram, laikā pēc 1893. gada panikas, kad Amerika iegrima visdziļākajā depresijā, kādu tā jebkad bija piedzīvojusi. Depresijas otrajā gadā (1894. gadā) tā saucamā „Kokseja armija” (Coxey’s Army) organizēja pirmo kaut cik nozīmīgo protesta gājienu Vašingtonā — vismaz plašsaziņas līdzekļu skatījumā — un bija ļoti populistiska pēc rakstura. Protestētāji pieprasīja apjomīgus valsts izdevumus, lai bezdarbniekiem nodrošinātu darbu, un valdībai — iespiest lielu daudzumu dolāru banknošu — pietiekamu, lai samaksātu strādniekiem.

Tajos gados valdības atbalstu ieguva prakse privāti kalt sudraba monētas — tā ir pazīstama kā „brīvā sudraba” politika. Šādai koncepcijai ir ļoti liels inflācijas palielināšanās risks (pretēji zelta standartam), un to atbalstīja populisti un tā saucamie „sudrabisti”. Starp citu, tolaik galvenā tēze bija tāda, ka zelta un sudraba maiņas kurss ir jāsaglabā attiecībā sešpadsmit pret viens. Tagad maiņas kurss ir septiņdesmit pret viens. No šī piemēra gūstamā svarīgā atziņa ir tāda, ka pat toreiz populisti savus fiskālos solījumus saistīja ar absurdām monetārām idejām.

Šis stāsts tikai pierāda to, ka visu populistisko kustību pamatā ir kādas aplamas koncepcijas attiecībā uz „naudas demokratizāciju”. Šis termins neattiecas uz moderno ideju par organisku blokķēdes (blockchain) demokrātiju (tirgus alternatīvu), bet gan uz mēģinājumu saglabāt monopolstāvokli attiecībā uz naudas piedāvājumu — pārkāpjot viņu pašu neatkarību no Centrālās bankas — sava veida monopolstāvokļa „demokratizāciju”. Tieši šādu ideju popularitātes palielināšanās jebkuram monetārajam režīmam rada visnopietnāko apdraudējumu.

Šādas tendences jo īpaši interesantas ir Eirozonas gadījumā, kur neatkarīga Centrālā banka faktiski ir pārnacionāla — tātad patriotiska sacelšanās pret to vienkārši ir nenovēršama. Ja nacionālisma vilnis Eiropā pieņemsies spēkā, tad Eiropas Centrālā banka tiks pakļauta lielam riskam tāpat kā Eirozonas integritāte. Nav nekāds pārsteigums, ka Marijas Lepēnas (Marie Le Pen) plānos ir likvidēt eiro, savukārt Beppe Grillo (Beppe Grillo) atklāti runā par referendumu, lai izstātos no Eirozonas.

Marijas Lepēnas plāns likvidēt eiro ir simbolisks. Vadošais motīvs arī šoreiz ir patriotisks — atgūt Francijas monetāro suverenitāti. Plāna pirmajā punktā noteikts, ka eiro jāaizstāj ar jaunu nacionālo valūtu grozu — piemēram, ar Eiropas valūtas vienību (ECU) — ekiju. Protams, Francijai ir iespēja 20% robežās novirzīties no jaunā valūtas groza vērtības. Otrais punkts ir likvidēt Francijas Centrālās bankas neatkarību un atcelt visus noteikumus, kas aizšķērso ceļu tiešam valsts finansējumam. Trešais punkts ir jaunu Francijas franku emisija, lai veicinātu valsts izdevumus un samaksātu ārējo parādu.

Lai gan šī programma tiek uzskatīta par absurdi ekstrēmu, tā ir klasiska — visas tajā iekļautās fiskālās idejas kļūst dzīvotspējīgas tikai tad, ja ir papildinātas ar „patriotisku” monetāro programmu. Šādas idejas vienmēr ir sludinājusi viena vai otra populistiska partija Eiropā, bet tagad atšķirība ir tāda, ka šādas partijas nevar tik vienkārši ignorēt. Pat Eiropas Centrālā banka nesen oficiāli atzīmēja, ka palielināts politiskais risks rada draudus fiskālajiem pasākumiem un strukturālajām reformām, kā arī Eirozonas parādu stabilitātei.

Nacionālisms iekaro jaunas teritorijas

Nacionālisma pieaugums jau ir izmainījis Eiropas politisko karti. Mums ir svarīgi saprast, ka bažas par pašreizējā modeļa maiņu un pretimigrācijas uzskati neietekmē „vienu procentu”, kas jebkurās vēlēšanās var nosvērt svaru kausus. Maz ticams, ka drīzumā mēs pieredzēsim, kā liels skaits nacionālistisku partiju pārņem varu visā Eiropā, bet pieaugošais atbalsts šīm partijām status quo partijas spiedīs arvien vairāk pūst pretimigrācijas un populisma stabulē. Šāds notikumu pavērsiens apdraudētu finansiālo stabilitāti un jo īpaši Eirozonas turpmāko unifikāciju. „Brexit” nevarētu drīzumā atkārtoties, bet referendums par monetāro politiku šķiet pavisam iespējams.

nationalisms-karte

Francija. Aprīļa beigās un maija sākumā Francijā notiks divas valsts prezidenta vēlēšanu kārtas. Nacionālās frontes līdere Marija Lepēna gandrīz noteikti iekļūs otrajā kārtā, un saskaņā ar oficiālajām prognozēm, lai gan nav „iemīļota”, viņas izredzes uz uzvaru nebūt nav niecīgas. Pašlaik šīs vēlēšanas var uzskatīt par vistuvākajā laikā iespējamiem draudiem Eiropas status quo. Marijas Lepēnas nostāja nav pārsteigums, — viņa pretojas globalizācijai, izmanto bailes no masveida imigrācijas un Islāma fundamentālisma un atbalsta Trampu un „Brexit”. Turklāt to visu garantē spēcīgs ekonomiskais populisms un plāns likvidēt eiro jeb tā saucamā atgriešanās pie monetārās suverenitātes.

Itālija. 2014. gada sākumā Mateo Renci (Matteo Renzi) kļuva par jaunāko premjerministru Itālijas vēsturē. Renci uzsāka vairākas svarīgas reformas, bet 2016. gada beigās tika sakauts pats savā referendumā par konstitucionālām izmaiņām un beigu beigās atkāpās no amata. Ne referendumu neizdošanās, ne viņa atkāpšanās no amata nebija iemesls tūlītējām parlamenta vēlēšanām, bet tās notiks vēlākais 2018. gada maijā. Aptaujas liecina, ka vēlēšanās var uzvarēt Beppes Grillo populistiskā Pieczvaigžņu kustības partija. Bijušā komiķa nostāja pilnībā saskan ar Eiropā valdošo populismu — viņš ir ierosinājis referendumu, lai izstātos no Eirozonas un atjaunotu liru, kā arī sekot AK, proti, galu galā izstādies no ES.

Vācija. 2017. gada 24. septembrī Vācijā notiks federālās vēlēšanas. Pēc Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās daudzās publikācijās Angela Merkele (Angela Merkel) tika pasludināta par jauno brīvās pasaules līderi — liberālo vērtību aizstāvi. Neraugoties uz migrācijas spiedienu uz Vāciju, Merkeles izredzes gaidāmajās vēlēšanās šķiet diezgan labas. Eiropas viskonkurētspējīgākajā valstī nav tik viegli izmantot fiskālo un monetāro populismu. Pēdējos 5 gados valsts ārējais parāds ir samazinājies par 10 procentpunktiem, savukārt bezdarba līmenis Vācijā ir viszemākais kopš 1990. gada.

Jums būs interesanti lasīt arī