Tunisijas 20 franki

Vēsture

Tunisija — attālais Āfrikas zelta avots

Jau ilgu laiku pirms 20 franku zelta monētas tika ieviestas Tunisijas ekonomikā, valsti saistīja plaša un aizraujoša vēsture saistībā ar šo cēlmetālu. Tā aizsākās, kad feniķiešu tirgotāji kolonizēja Tunisijas krastu apmēram 1100 gadus p.m.ē. un dibināja ievērojamo Kartāgas pilsētu. Pilsēta kļuva par varenas jūras impērijas centru un vienu no vadošajām lielvarām Vidusjūrā. Pēc seno autoru liecībām Kartāga tika uzskatīta par vienu no bagātākajām pilsētām, kāda bija zināma tā laika pasaulē, kas zēla un plauka, pateicoties tās plašajai tirdzniecībai ar zeltu, sudrabu, alvu, dzelzi un vergiem. Kad leģendārais Kartāgas karavadonis Hanibāls cieta neveiksmi, cenšoties iekarot Itāliju pēc 15 gadus ilgas tās teritorijas okupācijas, starp romiešiem un kartāgiešiem izcēlās vairāki kari, kuru rezultātā Kartāgas pilsēta tika pilnībā nopostīta. Tomēr pilsēta tika uzcelta no jauna un kopā ar Tunisijas teritorijām tā tika iekļauta Romas impērijā apmēram 50 gadus p.m.ē., kurā tā zēla un plauka un kļuva par vienu no svarīgākajām impērijas pilsētām. Pēc arābu iekarojumiem Tunisijā 7. gadsimtā Kartāga tika atkārtoti nolīdzināta līdz ar zemi; pēc tam to nekad tā arī neatjaunoja. Tā vietā nopostītās pilsētas tuvumā esošā Tunisa, mūsdienu Tunisijas galvaspilsēta, kļuva par teritorijas centru, kā arī nozīmīgu arābu tirdzniecības vietu un jūras karabāzi. Arābu varas laikā, kas ilga līdz 16. gadsimtam, Tunisa piedzīvoja uzplaukumu, kļūstot par nozīmīgu centru trans-Sahāras zelta tirdzniecībā. Trans-Sahāras tirdzniecības ceļš savienoja Vidusjūras valstis, kurām bija nepieciešams zelts, ar Subsahāras Āfriku, kur šis cēlmetāls bija plaši pieejams. Ar kamieļu karavānām zeltu nogādāja uz tādām tirdzniecības vietām kā Tunisa, kur to iemainīja pret sāli, kreļļu rotām, audumu un citiem materiāliem. Šāda veida tirgošanās īpaši interesēja Ziemeļu islāma valstis, kā arī spāņu un itāļu tirgotājus, kuriem bija nepieciešams neapstrādāts zelts monētu kalšanai. Šis sauszemes „zelta ceļš” pastāvēja līdz 16. gadsimta sākumam, līdz portugāļu jūrnieki atklāja izdevīgākos jūras ceļus starp Rietumāfriku un Eiropu. Ar trans-Sahāras tirdzniecības norietu mazinājās arī arābu ietekme, kas ļāva pirmajām spāņu un pēc tam turku dinastijām pārņemt varu pār Tunisijas teritorijām. 18. gadsimta sākumā Tunisija kļuva par neatkarīgu valsti, kuru pārvaldīja vietējie beji (militāri un administratīvi vadoņi) turku impērijas ietvaros. Visievērojamākie beji nāca no Husainīdu dinastijas, kas Tunisijā valdīja vairāk nekā 250 gadus līdz 1957. gadam. Uz Tunisijas 20 franku zelta monētām ir redzami divu šo vadoņu, beja Ali III, kas bija amatā no 1891. gada līdz 1902. gadam, un beja Muhameda IV, kas bija amatā no 1903. gada līdz 1904. gadam, kaligrāfiski paraksti turku valodā.

19. gadsimtā Tunisija kļūst par Francijas protektorātu

Vadošais bejs cenšas glābt Tunisijas ekonomiku, aizņemoties lielas summas no Eiropas. Aizņemtie līdzekļi tiek vieglprātīgi tērēti valsts infrastruktūrai, valsts projektu paplašināšanai, armijas modernizēšanai un pašu beju personīgajām vajadzībām. Aizņemto līdzekļu nepateicīgie atmaksas noteikumi apvienojumā ar niecīgajiem ieņēmumiem no veiktajiem ieguldījumiem padara parādu un maksājamo procentu atmaksu neiespējamu. 1869. gadā bija skaidrs, ka vienīgā izvēle bez naudas palikušajai beju valdībai bija pasludināt Tunisiju par bankrotējušu. Parādus nomaksāt nespējīgās Tunisijas finanses uzņēmās pārvaldīt starptautiska finanšu komisija, kuras priekšgalā bija Francija, Lielbritānija un Itālija. Tas nebija nekāds pārsteigums, ka pēc Tunisijas finanšu lietu pārņemšanas šīs trīs Eiropas varas, kurām bija vienāda koloniālā domāšana, uzsāka desmit gadu ilgu slepenu strīdu par tiesībām uz Tunisijas teritorijām. Itālija savas tiesības uz Tunisiju pamatoja ar to, ka tā ir vairāk ieguldījusi šajā valstī un ka Itālijas valstspiederīgie veido lielāko daļu tajā laikā Tunisijā dzīvojošo Eiropas ieceļotāju. Savukārt Francija uzskatīja Tunisiju par pašsaprotamu tās īpašumā esošo Āfrikas teritoriju paplašinājumu, ņemot vērā, ka tā robežojās ar Alžīriju, kas tolaik bija Francijas kolonija. Toties Lielbritānija, kurai piederēja Tunisijas krasta tuvumā esošā Maltas sala, nevēlējās, lai Sicīlijas šaurumā (ūdens platība starp Tunisiju un Sicīliju) valdītu tikai viena valsts. 1871. gadā Berlīnes kongresā Lielbritānija un Francija noslēdza slepenu vienošanos, kas piešķīra Francijai tiesības uz Tunisiju apmaiņā pret Kipru, kura nonāktu Lielbritānijas īpašumā. 1881. gadā maza tunisiešu cilts iebruka Francijas kolonizētajā Alžīrijā, tādējādi radot ieganstu jeb „politisku iespēju” Francijai iebrukt Tunisijā ar vairāk nekā 35 000 karavīriem, piespiežot bejam pakļauties franču noteikumiem. Tika parakstīts līgums, kas noteica, ka bejs saglabā valsts vadītāja vietu, taču viņa pilnvaras tika ierobežotas līdz iekšlietām, kamēr pārējos politikas aspektus nodeva Francijas pārvaldībā, tādā veidā padarot valsti par Francijas protektorātu. Pēc Francijas iebrukuma Tunisijā itāļi, kuriem bija liela interese par šo valsti, pret to protestēja, taču viņi nebija gatavi riskēt ar militāru konfliktu pret Franciju.

Franku zelta monētas 1884. gadā palīdz Tunisijas ekonomikai atkopties, kas ir kā pirmais solis Tunisijas ekonomikas stabilizēšanā; lai nomaksātu Tunisijas valsts parādu, Francija tai piešķīra 125 miljonus zelta franku. Kādu laiku vēlāk Tunisijas 20 franku zelta monētas kopā ar pārējām Francijas zelta, sudraba un vara monētām tika ieviestas apritē ar mērķi veicināt tirdzniecību un valsts monetārās sistēmas stabilizēšanu. Iepludinātā nauda kopā ar ievērojamiem ieguldījumiem infrastruktūrā, kas aptvēra dzelzceļa, lielceļu un ostu būvi, kā arī jaunu raktuvju būve, kas pirmo reizi dažādu derīgo izrakteņu iegūšanā nesa peļņu, un lauksaimniecības nozares attīstība ļāva ekonomikai piedzīvot izaugsmi. Tunisijas protektorāta laikā tika veikti plaši sociālās infrastruktūras uzlabojumi, tostarp tika uzceltas jaunas skolas, sabiedriskās ēkas, sanitārie mezgli, slimnīcas, kā arī tika nodrošināta tīra ūdens piegāde. Lai gan Tunisija kā Francijas kolonija ieguva daudzas priekšrocības, bija skaidrs, ka iebraucēji no Eiropas bija priviliģētākā stāvoklī nekā vietējie iedzīvotāji. Šī diskriminācija radīja pretestību pret pastāvošo koloniālismu, kas laika gaitā aizvien pastiprinājās līdz tās rezultātā 1956. gadā Tunisija ieguva neatkarību.

Tunisijas 20 franku zelta monēta — daļa no Eiropas pirmās monetārās savienības

Tā kā Tunisija bija Francijas protektorāts, tas bija pašsaprotami, ka Tunisijas 20 franku zelta monētām ir tāds pats izmērs un metāla saturs kā Francijas zelta monētām. Pateicoties šai līdzībai un tam, ka Francija bija Latīņu Monetārās savienības dalībvalsts, Tunisijas 20 franku zelta monētas varēja brīvi mainīt ar citu šīs savienības valstu monētām. Latiņu Monetārā savienība bija Eiropas pirmā lielā monetārā savienība, kuru 1865. gadā dibināja Itālija, Francija, Beļģija un Šveice. Šīs savienības mērķis bija apvienot tās sastāvā esošo valstu naudu vienotā valūtā. Savienības dibinātājvalstis vienojās par vienādu monētu metāla saturu un svaru, kas tika pielīdzināts Francijas sudraba un zelta frankam, kā arī tās vienojās mainīties savā starpā ar katras zelta un sudraba monētām pēc to paritātes, neatkarīgi no tā, kāds bija to dizains, uz tā esošais attēls vai nosaukums. Tika noteiktas abu cēlmetālu standarta proporcijas, kur 4,5 grami sudraba bija pielīdzināmi 0,290322 gramiem zelta, veidojot attiecību 15,5 pret 1. Standartizācija veicināja un atviegloja tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tā šķita saistoša citām Eiropas valstīm, kas arī vēlējās savienībai pievienoties. Lai arī savienībai bija vairāki trūkumi, no kuriem viens bija tāds, ka atsevišķu valstu valdības emitēja pārāk daudz banknotes, pārsniedzot noteikto proporciju starp banknotēm un apritē esošajām cēlmetāla monētām, tie visi radās cilvēku sliktas spriestspējas rezultātā, nevis tāpēc, ka ideja par vienoto dārgmetāla monētu būtu piedzīvojusi neveiksmi. Neraugoties uz to, savienība turpināja paplašināties līdz Pirmā pasaules kara sākumam, un tās oficiālās pastāvēšanas beigas pienāca desmit gadus vēlāk 1927. gadā.