Meksikas 50 peso

Vēsture

Peso — cēlmetālu svars

Viena no fascinējošākajām klasisko zelta monētu īpašībām ir to aizraujošā vēsture, ko tās atklāj par iepriekšējām civilizācijām, kas dažos gadījumos aizved pat vairāku simtu gadu tālā pagātnē. Centenario ir viena no tādām monētām, un tās diviem nosaukumiem „Centenario” un „Meksikas 50 peso” ir katram savs unikālais stāsts. Meksikas 50 peso ir monētas visplašāk lietotais nosaukums, kas cēlies no tā, ka uz monētas aversa ir nominālvērtība „50 pesos”. Taču vārds „peso” pats par sevi ir interesants. Šī spāņu valodas vārda burtiskā nozīme ir „svars” un to sākotnēji izmantoja, atsaucoties uz slaveno Spānijas sudraba dolāru.

Spānijas sudraba dolāru pasaulē sāka plaši izmantot pēc Spānijas valūtas reformas 1497. gadā, kļūstot par vienu no vadošajām tirdzniecības monētām Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Āzijā laikā no 16. gs. līdz 19. gs. Valūtas reforma, kas palīdzēja šo monētu popularizēt, noteica arī sudraba standartu, kurā „reāls” bija kā norēķina vienība. Katrā reālā bija 3,195 grami sudraba, un Spānijas sudraba dolāra nominālvērtība bija 8 reāli. Monētas sastāvā bija 25,56 grami sudraba un to varēja sadalīt astoņās vienādās daļās (25,56/8 = 3,195), un tāpēc to dēvēja par „astoņu svaru” (peso de ocho).

Interesanti ir tas, ka galvenais iemesls, kāpēc Spānijas 8 reālu sudraba dolāru varēja sadalīt astoņās vienādās daļās, bija īpaša skaitīšanas metode. To varēja sadalīt divās, četrās vai pat astoņās daļās, lai Spānijas tirgotājiem būtu vieglāk uz pirkstiem saskaitīt naudu, kamēr tie par darījumiem norēķinājās ar citiem tirgotājiem. Bet vai cilvēkam nav 10 pirkstu? Protams, bet Spānijas tirgotāji nolēma, ka īkšķi tiks izmantoti, lai norādītu uz visiem četriem pirkstiem. Tāpēc Spānijas sudraba valūtas pamatā bija astoņas daļas, kas nozīmēja to, ka mazākā nominālvērtība teorētiski bija 1/8.

Interesanti, ka lielākie finanšu tirgi Amerikas Savienotajās Valstīs lietoja Spānijas sudraba peso skaitīšanas sistēmu, lai novērtētu vērtspapīrus, obligācijas un uzņēmumu akcijas ilgāk nekā 200 gadu garumā. Patiesībā šī daļskaitļu skaitīšanas sistēma tika lietota līdz 2000. gadam, kad visas ASV akciju biržas pārgāja uz decimālo skaitīšanas sistēmu.

Zelta Centenario — varenais laikmets

Vārds Centenario, kas ir oficiālais šīs zelta monētas nosaukums, ir spāņu valodas īpašības vārds, kas apzīmē 100 gadu ilgu laika posmu. Iemesls, kāpēc monētai tika piešķirts šis nosaukums, bija tāds, ka to laida apgrozībā par godu Meksikas 100. gadadienai, atzīmējot Meksikas Neatkarības kara beigas 1821. gadā. Tādā veidā Centenario zelta monēta simbolizē šī kara intriģējošo vēsturi un godina revolucionāros ideālus, kas aizsāka meksikāņu sacelšanās kustību pret Spānijas virskundzību. Pirms neatkarības iegūšanas 1821. gadā Meksika bija Spānijas kolonija, un Spānijas karalis to pastāvīgi izmantoja kā ienākumu avotu, iekasējot nodokļus par tirdzniecību un preču ražošanu.

Šāda bagātības izsmelšana turpinājās 300 gadus līdz 19. gs. sākumam, kad izglītotie kreoli sāka apšaubīt Meksikas attiecības ar Spāniju. Kreoli bija eiropieši (galvenokārt spāņu izcelsmes), kuri bija dzimuši Meksikā. Lai arī juridiski viņi bija vienlīdzīgi spāņiem, tiem bija liegts iegūt augstāku amatu baznīcā vai valsts pārvaldē, kā arī viņu saimnieciskā darbība bija stingri ierobežota. 1810. gadā Meksikas iedzīvotāju skaits pārsniedza sešus miljonus, no kuriem vien 15 000 bija spāņi. Atšķirībā no spāņiem, kuriem Meksikā bija grezna dzīve, lielākā daļa valsts iedzīvotāju, īpaši vietējie indiāņi un zemnieki, bija nabadzīgi. Tajā pašā gadā Meksikas ieņēmumi sasniedza 24 miljonus peso, no kuriem Spānijas Karalistes Valsts kase Madridē iekasēja 25 % nodokļu jeb sešus miljonus peso. „Pietiek!” teica grupa kreolu intelektuāļu, kuri 1810. gada 16. septembrī aizsāka Meksikas revolūciju par neatkarību.

Revolūciju vadīja kreolu priesteris Migels Idalgo (Miguel Hidalgo), kuram izdevās izveidot vairāk nekā 80 000 vīru lielu armiju. Lai arī karaspēks skaitā bija liels, lielākā daļa revolucionāru bija nabadzīgi meksikāņi, kuri nebija ne atbilstoši apmācīti, ne arī pienācīgi bruņoti. Tas bija skaidri redzams Kalderonas kaujā, kurā 6 000 smagi bruņoti un apmācīti Spānijas karavīri uzveica Idalgo revolucionāru armiju. Daudzi revolūcijas cīnītāji krita šajā kaujā un pašu Idalgo sagūstīja un pēc tam viņam izpildīja nāves sodu.

Revolūcija bija pilnībā apturēta tikai vienu gadu pēc tās sākšanās. Taču, neraugoties uz armijas vadoņa zaudējumu un pašas armijas izjukšanu, revolūcijas ideja neizsīka, un 1821. gadā daudzi uzticami kreolu monarhisti, kuri iepriekš bija nostājušies Spānijas karaļa pusē, tagad iestājās par neatkarīgu Meksiku. Tajā pašā gadā revolūcija vainagojās panākumiem, un tika proklamēta Pirmā Meksikas impērija kā suverēna valsts. Visi šie notikumi tiek godināti ar atbilstoši dēvēto Centenario zelta monētu, uz kuras atainots skaistais neatkarības eņģelis, kas simbolizē Meksikas brīvību no Spānijas jūga.

Uz Meksikas 50 peso zelta monētas atainotais neatkarības eņģelis

Viens no galvenajiem aspektiem, ar ko Meksikas 50 peso atšķiras no citām vēsturiskām zelta monētām, ir tā skaistas dizains ar neatkarības eņģeli, ko mēdz dēvēt arī par „Spārnoto uzvaru”. Neatkarības eņģelis simboliski ataino grieķu dievieti Nīki, kas lidoja pāri kaujas laukiem un atalgoja uzvarētājus ar godu un varenumu, ko simbolizē lapu vainags viņas rokās. Uz aversa attēlotais neatkarības eņģelis ir miniatūra Uzvaras kolonnas kopija, kas tika uzcelta Meksikas pilsētā 1910. gadā. Uzvaras kolonnu uzcēla, lai atzīmētu Idalgo sacelšanās 100. gadadienu, kas notika 1810. gadā. Šis piemineklis ir iespaidīgs: akmens kolonna ir 36 metrus augsta un tās virsotnē atrodas gandrīz 7 metrus liels neatkarības eņģelis, kas rokā tur lauru lapu vainagu. Eņģelis vien sver 7 tonnas un ir pārklāts ar 24 karātu zeltu. Akmens kolonnas pamatnē atrodas mauzolejs, kurā apglabāti vairāki varoņi, kas cīnījās par Meksikas neatkarību, tostarp arī Idalgo.

Meksikas 50 peso zelta monētas apgrozībā laida Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā vecākā monētu kaltuve.

Pēc tam, kad Kristofors Kolumbs atklāja Jauno pasauli, teritorija, kas mūsdienās tiek uzskatīta par Meksiku, 16. gs. sākumā tika iekļauta Spānijas impērijā. Drīz pēc tam spāņu kolonisti atklāja, ka Meksikā ir plašas izrakteņu, īpaši sudraba, atradnes. Ar saimnieciskās darbības paplašināšanos Meksikā pieprasījums pēc monētām, kas veicinātu tirdzniecību, pastāvīgi pieauga. Ņemot vērā ievērojamos sudraba rūdas krājumus, 1535. gadā tika pieņemts pašsaprotams lēmums — izveidot monētu kaltuvi Meksikas pilsētā. Meksikas Monētu kaltuve, kas kala arī 50 peso zelta monētas, uzsāka Spānijas 8 reālu sudraba dolāra monētu kalšanu 16. gs. 30. gadu beigās.

Pateicoties spāņu manuskriptiem, ir pieejama plaša informācija par to, kā dibināšanas pirmajos gados darbojās Meksikas Monētu kaltuve. Monētu kaltuve piedāvāja apstrādes un raudzes noteikšanas pakalpojumus, kā arī tā kala monētas. Kad tirgotājiem bija vajadzīgas monētas, tie devās uz Meksikas Monētu kaltuvi, kur tiem apmaiņā pret samaksu piešķīra monētas. Darījums starp šīm abām pusēm notika šādi: tirgotājs varēja ierasties pats ar savu sudrabu, kuru izkausēja, noteica tā raudzi un pēc tam izkala monētās, vai arī viņš monētu kaltuves lietuvē varēja nopirkt sudraba stieņus, kurus pārveidoja par monētām. Piemēram, ja tirgotājs iegādājās sudrabu monētu kaltuves lietuvē, viņam bija jāmaksā divi reāli (2 x 3,195 grami sudraba) par katriem 214 gramiem sudraba, ko viņš vēlējās pārveidot par monētām. Tādējādi monētu kaltuves maksa bija apmēram 3 % no kopējā sudraba svara, kuru bija plānots pārveidot par monētām.

Gandrīz 35 % no šīs maksas tika kaltuves darbības uzraugiem, 32 % nonāca kaltuves kasē, monētu kalēji saņēma 11 %, novērtētājs un monētu spiedes gravieri katrs saņēma 7 % un atlikums tika sadalīts starp svaru pārzini, sekretāru un sargiem, un tika norakstīts pie pieskaitāmiem izdevumiem.

Kad starp kaltuvi un tirgotāju bija noslēgta vienošanās, tirgotāja sudrabu aiznesa uz tam kaltuvē paredzēto vietu, kur noteica tā raudzi un pēc tam to izrullēja sloksnēs. Tad sloksnes sagrieza apaļās metāla plāksnēs, kuras pēc tam nosvēra, pārliecinoties, ka to svars ir atbilstošs. Pēc tam metāla plāksnes tika pakļautas rūdīšanas procesam. Tas nozīmē to, ka monētas tika karsētas un atdzesētas līdz konkrētām temperatūrām, lai atjaunotu to stiepjamību, kas tika zaudēta metāla izrullēšanas un griešanas procesā. Beidzamajā posmā tās tika ievietotas starp divām spiedveidnēm (metāla gabali ar attēliem, kas tiks uzspiesti uz monētas) un kaltas ar āmuru, tā radot Spānijas sudraba reāla monētas.

Meksikas Monētu kaltuve strādā vēl šodien, kas to padara par vecāko monētu kaltuvi Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Monētu kaltuve ir atbildīga ne tikai par Meksikā apgrozībā esošo monētu kalšanu, bet arī par zelta un sudraba Libertad monētu sērijas ražošanu, kuru daudzi uzskata par vienu no skaistākajām investīciju kategorijas monētu sērijām.