Francijas 10 franku zelta monēta "Gailis un Marianna"

Vēsture

Francijas zelta franka monētas izcelsme

Zelta franka monētu aizraujošā vēsture aizsākās 14. gadsimtā, Simtgadu kara laikā. Šajā laikā starp Franciju un Lielbritāniju pastāvēja ne mazums konfliktu, un 1356. gadā kaujā pie Puatjē, Francijā, pretinieki sagūstīja Francijas karali Žanu II. Angļi par Francijas karali pieprasīja izpirkuma maksu trīs miljonu zelta monētu apmērā. Kad puses bija vienojušās par nosacījumiem, karalis Žans tika atbrīvots, un viņa atgriešanās no gūsta tika godāta, ieviešot zelta monētu, kuru nosauca par franku – "franc" tulkojumā no franču valodas nozīmē "brīvs". Lai gan jaunais zelta franks kopš tā laika tika plaši izmantots tirdzniecībā visā Francijā, tas bieži vien bija pakļauts pārvērtēšanai. Tas mainījās, Bonapartam Napoleonam nākot pie varas 19. gadsimta sākumā. 

Francijas franku zelta monētu apstiprināja Napoleons Bonaparts. 

Napoleons Bonaparts, uzskatīts par vienu no pasaules labākajiem militārajiem līderiem un, būdams īpaši prasmīgs politiķis, valdīja Franču revolūcijas norietā, kad pasludināja sevi par Francijas jaunās konstitūcijas pirmo konsulu. Viņš bija dedzīgs zelta atbalstītājs, tāpēc 1803. gadā tika apstiprināta Napoleona zelta monētas standartizācija un izgatavošana. Sākotnēji tika kaltas divas jaunās monētas versijas, kuru nominālvērtības bija 20 un 40 franki. Monētas ar 5, 10, 50 un 100 franku nominālvērtību tika ieviestas vēlāk un tās tika kaltas dažādos laikos, taču visu laiku populārākā un līdz ar to arī visvairāk izgatavotā bija 20 franku zelta monēta. Pirmā 10 franku Napoleona zelta monēta tika izgatavota 1850. gadā. Tā svēra 3,225 gramus un tās sastāvā bija 90% jeb 2.902 grami zelta. Pēdējā 10 franku zelta monēta tika izkalta 1914.gadā. Vairāk nekā gadsimtu monētas parametri saglabājās nemainīgi, kas sekmēja šīs zelta monētas atzīšanu un popularitāti, pateicoties tās uzticamībai un precizitātei. Lai gan monētas dizains un uz tās attēlotie portreti laika gaitā piedzīvoja izmaiņas, monētas nominālvērtība un parametri palika nemainīgi visu 19. gadsimtu. Tāpēc visas 19. un 20. gadsimta laikā kaltās 10 franku zelta monētas tiek dēvētas par "Napoleoniem". 

Francijas 10 franku zelta monēta "Gailis un Marianna"

Kad 10 franku zelta monēta "Gailis un Marianna" tika izlaista 1899. gadā, un ar to tika turpināta Francijas Republikas monetāro tradīciju ievērošana, proti, apgrozības monētu dizainu nerotāja valdošā karaļa vai imperatora portrets, bet gan Francijas uzvaras, brīvības un taisnīguma simboli. Vispazīstamākie un izteiktākie Francijas simboli, kas atspoguļo šo ideoloģiju, ir gailis un Marianna. Gailis, kas attēlots uz 10 franku zelta monētas reversa, ir Francijas kristiešu simbols, kas apzīmē uzvaru. Gaiļa ikrīta dziedāšana, saulei austot, tiek uzskatīta par gaismas uzvaru pār tumsu un ļaunumu. Gailis bija kļuvis par nozīmīgu simbolu Francijas renesanses laikā, kurā katoļu baznīcai bija izšķiroša loma valsts pārvaldē. Mūsdienās gailis ir Francijas neoficiālais simbols, kurš bieži vien tiek izmantots kā nacionālais talismans dažādos sporta pasākumos. 

Mariannas portrets, kas rotā 10 franku zelta monētas aversu, ir brīvības un taisnības alegoriska personifikācija. Pirmo Mariannas portretu 1775. gadā uzgleznoja kāds jauns franču mākslinieks, taču savu popularitāti tā iemantoja pēc Franču revolūcijas, kad jaunievēlētajai valdībai bija nepieciešams jauns pirmās Francijas Republikas simbols. Izvēle bija par labu jauneklīgajai Mariannai, kas simbolizēja jaunu, taču mērķtiecīgu republiku. Mūsdienās Marianna ir Francijas nacionālais simbols, kas tiek attēlots uz Francijas eiro monētām, zīmogiem un oficiāliem valsts institūciju logotipiem. Viņa ir kļuvusi par nemainīgu republikāņu simbolu, kas simbolizē brīvības uzvaru pār absolūto varu.

Francijas 10 franki - Eiropas zelta standarts

Ironiski, ka Napoleona franku zelta monētas veiksmīgāk apvienoja Eiropu naudas ziņā un līdz ar to arī tirdzniecības un labklājības ziņā, nekā pats Napoleons, cenšoties to panākt ar varu. Un, kamēr Napoleona iekarotās teritorijas ātri tika zaudētas, 20 franku zelta monēta panāca pilnīgi pretējo. Tā tika plaši izmantota un kļuva par pamatu Eiropas pirmajai lielajai monetārajai savienībai, kuru dēvēja par Latiņu monetāro savienību. Šo monetāro savienību sākotnēji dibināja Francija, Beļģija, Itālija un Šveice 1865. gadā, kas bija kā mēģinājums apvienot attiecīgo valstu naudu vienotā valūtā. Francijas zelta franka nevainojamā vienveidība un Francijas lielās ekonomikas vilinājums radīja stimulu un pamatu jaunai „eiro” valūtai.

Savienības dibinātājvalstis pieņēma franku par tās naudas vienību un vienojās brīvi mainīties savā starpā ar katras zelta un sudraba monētām pēc to paritātes, neatkarīgi no tā, kāds bija to dizains, uz tā esošais attēls vai nosaukums. Tika noteiktas abu cēlmetālu standarta proporcijas, kur 4,5 grami sudraba bija pielīdzināmi 0,290322 gramiem zelta, veidojot attiecību 15,5 pret 1. Standartizācija veicināja un atviegloja tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tā šķita saistoša citām Eiropas valstīm, kas arī vēlējās savienībai pievienoties. Lai arī savienībai bija vairāki trūkumi, no kuriem viens bija tāds, ka atsevišķu valstu valdības emitēja pārāk daudz banknotes, pārsniedzot noteikto proporciju starp banknotēm un apritē esošajām cēlmetāla monētām, tie visi radās cilvēku sliktas spriestspējas rezultātā, nevis tāpēc, ka ideja par vienoto dārgmetāla monētu būtu piedzīvojusi neveiksmi. Neraugoties uz to, savienība turpināja paplašināties līdz Pirmajam pasaules karam, un tās oficiālās pastāvēšanas beigas pienāca desmit gadus vēlāk 1927. gadā.

Francijas 10 franku zelta monētas joprojām ir cieņā.

19. un 20. gs. laikā Napoleona zelta monētas bija plaši izplatītas Eiropā un visā pasaulē. Francija 19. gs. sākumā bija iekarojusi lielu daļu Eiropas un savu koloniālo varenību sasniedza 20. gs. sākumā. Lai sekmētu tirdzniecību un ieguldījumus, Napoleona franku zelta monētas kļuva par pirmo izvēli, pateicoties to vienveidībai un uzticamībai. Napoleona 10 franku zelta monētu regulāri emitēja sākot ar 1850. līdz 1914. gadam. Monētu sērijas ražošanu pārtrauca 20. gs. sākumā ar Pirmā Pasaules karas sākumu. Lai arī Napoleona zelta monētas vairs neražo, tās joprojām ir populāras, un mūsdienās tās ir visvairāk tirgotās klasiskās zelta monētas vairākās Eiropas valstīs, tostarp Francijā.

Ar Francijas impērijas paplašināšanos pieauga vajadzība pēc zelta un sudraba. Lai apmierinātu milzīgo pieprasījumu, zelta frankus kala vairākās monētu kaltuvēs un gadu gaitā, kad tās tika emitētas, iekārotās zelta monētas tika ražotas vairāk nekā divdesmit monētu kaltuvēs Francijā, kā arī citās valstīs, pār kurām valdīja Francija. Katrai monētu kaltuvei, kas kala zelta frankus, bija pienākums iespiest unikālu identifikācijas zīmi uz katras monētas, lai to izcelsme būtu vieglāk izsekojama. Zīme varēja būt burts, simbols vai monogramma. Piemēram, burts „A” norādīja, ka monēta ir kalta Parīzes monētu kaltuvē, savukārt burts „R” vai kroņa simbols bija Romas monētu kaltuves zīme. Lai arī zelta frankus ražoja visā Francijā un Eiropā, lielākā daļa šo zelta monētu tika izkaltas Parīzes monētu kaltuvē. Parīzes monētu kaltuve, ko 864. gadā dibināja Francijas karalis Kārlis Plikgalvis, ir lielākā un vecākā monētu kaltuve Francijā, kā arī tā ir vecākā Francijas iestāde kopumā. Lai arī šī monētu kaltuve bija valdības iestāde, kuras pienākums bija kalt apgrozībā esošās Francijas monētas, šis pienākums gandrīz gadsimta garumā tika uzticēts arī citām Francijas monētu kaltuvēm, kas arī ir iemesls, kāpēc uz Napoleona zelta monētām ir redzamas dažādu monētu kaltuvju zīmes.

1878. gadā Parīzes monētu kaltuvei tika piešķirta ekskluzīva privilēģija būt par vienīgo Francijas monētu kaltuvi, kas ražo apgrozībā esošās monētas, un šodien tā ir valsts galvenā monētu kaltuve un vienīgā Francijas oficiālās valūtas, eiro, monētu ražotāja.