Dānijas 10 kronas — Kristians IX

Vēsture

10 kronu zelta monēta tika ražota Dānijas Karaliskajā monetu kaltuvē.

Ar zelta standarta ieviešanu 1873. gadā, Dānijas Karaliskā monetu kaltuve sāka emitēt 10 kronu zelta monētas. No tā brīža līdz 1900.gadam, tika izkalti 922 000 monētu, uz kurām tika attēlots karalis Kristians IX. No 1908. līdz 1909. gadam, kaltuve emitēja papildu 461 000 monētu ar karaļa Frederika VIII portretu. Pēdējā 10 kronu zelta monētu sērija, kas attēloja karali Kristianu X tika emitēta no 1913. līdz 1917. gadam un sasniedza 444 000 gabalu. Tomēr 132 000 no šīm monētām, kas tika kaltas 1917. gadā, nekad nebija pieejamas sabiedrībai, jo 1914. gadā Dānijas Centrālā banka pieņēma lēmumu pārtraukt banknošu pārveidošanu zelta monētās. Šī monētu partija tika glabāta centrālās bankas velvēs, un šodien ir uzskatāma par daļu no tās zelta rezervēm. Kopumā kaltuve emitēja apmēram 1.83 miljonu 10 kronu zelta monētu laikā, kad Dānija bija Skandināvijas Valūtas Savienības dalībniece.

Karalis Kristians IX ir attēlots uz pirmajām 10 kronu zelta monētām.

Dzimis 1818. gadā, Kristians bija uzaudzis Dānijā, kur viņš apmeklēja militāro akadēmiju Kopenhāgenā. Pēc karaļa Frederika VII nāves, Kristians tika iecelts tronī 1863. gadā. Nelokāmi konservatīvs, viņš kopumā bija pret liberālām idejām. Neskatoties uz to, viņš ieviesa pensijas vecākiem cilvēkiem, bezdarba pabalstus un nodokļu atvieglojumiem ģimenēm. Kristians apprecēja karalieni Luīzi, ar kuru viņam bija seši bērni. Viņa vecākais pēcnācējs kļūs par Dānijas karali Frederiku VIII un otro karali, kas tiks attēlots uz 10 kronu zelta monētas. Kristians IX, valdīšanas norietā, kļuva par valsts ikonu viņa valdīšanas ilgā termiņa un augsto personiskās morāles un taisnīguma standartu dēļ. Karalis Kristians IX nomira karaliskajā pilī Kopenhāgenā 1906.gadā 87 gadu vecumā, tomēr, pēdējā 10 kronu zelta monētu partija ar Krstiana IX portretu tika izdota sešus gadus pirms viņa nāves.

10 kronu zelta monētas — Skandināvijas zelta standarts

Lai gan ir gandrīz neiespējami izveidot ideālu monetāru sistēmu, Dānijas un Zviedrijas dibinātā Skandināvijas Monetārā savienība (SMS) 1873. gadā, kurai Norvēģija pievienojās 1875. gadā, visticamāk, bija visveiksmīgākā savienība monetārās saskaņotības ziņā, kāda jebkad izveidota starp vairākām valstīm.

Līdz 1873. gadam pasaules finansēs notika ievērojamas pārmaiņas — sudrabs, kurš gadsimtiem ilgi bija galvenā norēķinu valūta starptautiskajos finanšu darījumos, pakāpeniski zaudēja savu vadošo statusu kā maksāšanas līdzeklis, un to aizstāja ar zeltu. 1865. gadā starp vairākām Eiropas valstīm dibinātās Latīņu Monetārās savienības pamatā bija zelts. Vācija, kas bija ievērojams tirdzniecības partneris Ziemeļvalstīm, pārgāja uz zelta standartu 1871. gadā, laižot klajā zelta marku, un Anglija, kura bija nozīmīgs tirdzniecības partneris Dānijai un Norvēģijai, bija pieņēmusi zelta standartu 19. gs. sākumā ar zelta suverēnu. Pat Amerikas Savienotās Valstis bija daļēji pārgājušas uz zelta standartu jau 1834. gadā. Iemesls, kāpēc zelts kļuva par izvēles valūtu, bija tāds, ka šim dzeltenajam metālam bija augstāka vērtība attiecībā pret svaru, kas nozīmēja to, ka pārvadāšanas un pārvietošanas izmaksas bija mazākas nekā sudrabam. Kad valstis sāka mainīt savas naudas rezerves, pārdodot sudrabu un pērkot zeltu, tas liecināja par pašsaprotamo — ka sudrabs attiecībā pret zeltu kļūst nevērtīgāks.

Ņemot vērā šos notikumus, trīs Ziemeļvalstis, kuru monetāro sistēmu pamatā bija sudrabs, sāka apsvērt iespēju pāriet uz zelta standartu. Turklāt tas, ka šīm trīs Skandināvijas valstīm bija atšķirīgas skaitīšanas sistēmas apvienojumā ar dažāda izmēra sudraba monētām, kurām bija atšķirīgs metāla sastāvs, sarežģīja lietas vēl vairāk. Piemēram, Zviedrijā lietoja sudraba riksdālderus, kuru pamatā bija decimālā skaitīšanas sistēma, savukārt Dānijas rigsdālderu un Norvēģijas specidālderu pamatā bija daļskaitļu skaitīšanas sistēma. Ņemot vērā ievērojamo reģionālo tirdzniecību, kas notika šo trīs valstu starpā, šīs atšķirības radīja papildu valūtas maiņas izmaksas, tā apgrūtinot tirgotājus.

Tāpēc 1873. gadā Dānija un Zviedrija nolēma izveidot pirmo Skandināvijas Monetāro savienību, kas būtu balstīta uz zelta standartu. Jaunā sistēma noteica, ka dāņu „krone” un zviedru ”krona” (latviešu valodā — kronis) būs jaunā norēķina vienība, kuru sadalīs 100 orēs. Monētas ar 10 un 20 kronu nominālvērtībām bija izgatavotas no zelta, kur 1 kg zelta bija pielīdzināms 2480 kronām. 1 zelta krona bija pielīdzināma 0,403 gramiem zelta. Papildus zelta kronām visās trīs valstīs izdeva arī sudraba kronas un vēlāk arī banknotes. Visas Skandināvijas kronas bija likumīgs maksāšanas līdzeklis, un tās viegli varēja samainīt citu pret citu pēc paritātes jebkurā centrālajā bankā, kura bija daļa no SMS. Svarīgs aspekts šajā sistēmā bija tāds, ka jebkurš, kura īpašumā bija sudraba kronas vai banknotes, bija tiesīgs tās centrālajā bankā samainīt pret zeltu.

Lai arī SMS sistēma bija standartizēta, un apgrozībā esošajai naudai bija noteikta vienota vērtība, tā joprojām bija decentralizēta. Tas nozīmēja to, ka neviena savienības centrālā banka nekontrolēja zelta plūsmu. Piemēram, ja Norvēģijai bija ārējās tirdzniecības deficīts ar kādu valsti ārpus savienības (tās importa vērtība bija augstāka nekā eksporta vērtība), tas nozīmēja to, ka šīs atšķirības izlīdzināšanai valstij bija jāmaksā zeltā. Tādējādi zelts no Norvēģijas izplūda. Un tad iedarbojās lieliskais zelta standarta pašregulējošais mehānisms. Ar zelta izplūšanu no Norvēģijas valsts naudas krājumi (zelts) samazinājās, kas radīja deflāciju, t. i., zemākas cenas. Norvēģija ar savām zemajām preču cenām (zeltā) piesaistīja citas valstis tās pirkt, un tādā veidā zelts ieplūda atpakaļ valstī, atjaunojot līdzsvaru starp valsts saražoto produkciju un naudas krājumiem.

Šī sistēma darbojās tik veiksmīgi, ka trīs centrālās bankas nemaz neiejaucās finanšu tirgos (atšķirībā no mūsdienu situācijas) gandrīz četrdesmit gadus. Turklāt, tā kā šo sistēmu bija ļoti viegli uzturēt, tā palīdzēja veicināt tirdzniecību un tādējādi arī labklājību.

10 kronu zelta monētas veicināja Dānijas labklājību.

SMS bija izdevīga visām tās dalībvalstīm. Finanšu izmaksas bija zemākas, jo jaunais standarts un vienotā valūta bija daudz vienkāršāka nekā iepriekšējā sistēma. Valūtas maiņas kursi šo trīs valstu starpā bija stabili, kas tiešā veidā labvēlīgi ietekmēja tirgotājus un sabiedrību, jo nebija valūtas spekulantu, un vissvarīgākais — SMS laikā inflācijas gandrīz nemaz nebija. Patiesībā no 1873. līdz 1914. gadam gada vidējais inflācijas rādītājs bija 0,1 %, kamēr reālie ienākumi tajā pašā laikposmā pieauga gandrīz par 100 %!

Šī sistēma sniedza valstij 40 stabilitātes, labklājības un miera gadus. 10 kronu zelta monētas ieņēma vissvarīgāko lomu šajā laikposmā, kad Dānija pārtapa par modernu rūpniecisku valsti. Valstī augošās reālās algas zelta standarta laikā bija vienas no augstākajām pasaulē. Valsts lauksaimniecības nozare piedzīvoja uzplaukumu, 1914. gadā veidojot vairāk nekā pusi no valsts kopējā eksporta. Ārējā tirdzniecība ievērojami paplašinājās, un Dānija kļuva par neto kapitāla importētāju — mirstības rādītāji ievērojami kritās, un valstī tika uzsāktas apjomīgas sociālās reformas. Šis laiks Dānijas vēsturē iezīmējās kā zelta laikmets, kura simbols ir 10 kronu zelta monēta.

Taču zelta laikmeti nemēdz ilgt mūžīgi. Plosoties Pirmajam pasaules karam, Zviedrijas Centrālā banka uzskatīja, ka piesardzības nolūkos uz laiku nepieciešams apturēt zelta brīvo plūsmu un iespēju samainīt kronu banknotes pret zelta kronām. Šim piemēram sekoja arī Norvēģijas un Dānijas bankas. Šīs sistēmas funkcionēšanas priekšnoteikums tika likvidēts. Nav zināms, vai šis lēmums bija centrālo banku baņķieru pārspīlēta reakcija ar vēlmi pasargāt valsts zeltu notiekošā kara dēļ, kura ietekme un sekas nebija paredzamas. Taču viņu lēmums bija viens no pirmajiem noteicošajiem faktoriem, kas noveda pie Savienības izjukšanas 1924. gadā.