Venecuēlas sabrukums

Stojans Pančevs (Stoyan Panchev) | Bulgārijas Liberāļu apvienība | Zelta Avīze Nr. 6 | 2017

Pēc sociālistu 18 valdīšanas gadiem Venecuēlā tā ir kļuvusi atkarīga no valsts izdevumiem, un ziņas, kas pienāk no šīs pasaules malas, ir vienlīdz šokējošas, dīvainas un dramatiskas. Tas sākās ar izdaudzināto tualetes papīra deficītu, tukšiem veikaliem un pirmās nepieciešamības zāļu trūkumu, un turpinās ar venecuēliešu pūļiem, kas mēģina šķērsot Kolumbijas robežu, lai apmierinātu savas pamatvajadzības.

Tajā pašā laikā Karakasas (Caracas) lidostā nolaižas desmitiem Boeing 747, kas no dažādām valstīm ved vērtīgu kravu. Nē, „Bolivāra Republikas” valdība neimportē pārtiku vai medicīnas preces. Kravas lidmašīnas ved tikko izdrukātās Venecuēlas valūtas — bolivāra (bolívar) — banknotes. Šis neticamais scenārijs nav vēl viens ļauns joks, ko izspēlējusi Venecuēlas valdība, vienkārši nav iespējams izvairīties no jaunu banknošu drukāšanas, ņemot vērā inflācijas tempu 800% 2016. gadā, kā arī nevēlēšanos koriģēt inflāciju, palielinot valūtas nominālvērtību, lai gan galu galā to nācās palielināt 2017. gada realitātes spiediena rezultātā (2. grafiks).

Būtībā situācija ir tik smaga, ka valdība izmisīgi cenšas atrast pietiekami daudz dolāru, lai samaksātu par jaunu bolivāru iespiešanu. Kā rakstīts slavenajā finanšu emuārā „Zero Hedge”: „Pārfrāzējot, Venecuēla tagad ir tik sabrukusi, ka tai var nepietikt naudas, lai samaksātu par savu naudu”. Savukārt, kamēr sociālisti varas gaiteņos cenšas atrast dārgas metodes hiperinflācijas slēpšanai, Karakasas Čakao (Chacao) piepilsētas mērs stāsta, ka venecuēlieši kopš maija medī baložus un suņus, redzot, ka veikalos nav iespējams atrast 70% nepieciešamo produktu.

Kā tas viss varēja notikt?

Venecuēla ir valsts ar vislielākajām naftas rezervēm — gandrīz 300 miljardiem barelu augstas kvalitātes ogļūdeņražu saskaņā ar datiem, kas iegūti no Karakasas, vairāk nekā Saūda Arābijā. Venecuēla, kurai 2013. gadā Amerikas un Anglijas plašsaziņas līdzekļi sacerēja odas, slavinot čavisma panākumus un jauno Dienvidamerikas sociālismu, Venecuēla, kas toreiz bija kļuvusi „drauds globālajam kapitālismam”, 10 gadu laikā (no 2003. līdz 2013. gadam) divkāršoja savu iekšzemes kopproduktu (IKP), uz pusi samazināja bērnu mirstību, uzņēma universitātēs miljoniem studentu un tautai nodrošināja piekļuvi medicīniskajai palīdzībai (1. grafiks).

Venecuēlas dramatiskais stāvoklis ir ikvienas plānotas, intervences ekonomikas klasika, ko reiz precīzi raksturoja Mārgareta Tečere (Margaret Thatcher): “Problēma ar sociālismu ir tāda, ka galu galā jums beidzas tautas nauda.” Jauni valsts mājokļi, „bezmaksas” izglītība un veselības aprūpe, Ziemassvētku prēmijas, subsīdijas dažādām precēm, ieskaitot pārtiku, īpaši labumi sabiedrības „augšējiem slāņiem” — par to visu bija jāmaksā. To var finansēt, kamēr sociālisma valstī ir ārzemju uzņēmumi, ko var nacionalizēt, īpašums, ko var ekspropriēt, un vissvarīgākais, kamēr milzīgu ienākumu avots ir „melnais zelts”.

Tomēr problēmas bija acīmredzamas vēl pirms naftas cenu viskrasākā krituma. Jau 2014. gadā Venecuēlai bija uztraukumu rosinošs budžeta deficīts 17% apmērā. Šoks kļuva vēl smagāks, kad 2015. gadā starptautiskajās biržās naftas cenas nokrita līdz 40 $ par barelu, pēc tam, kad tās vairākus gadus bija saglabājušās apmēram 100 $ robežās, un līdz šai dienai tās turpina naftas cenu uzturēt apmēram robežās 50 $ par barelu. Venecuēlas sociālistu reakcija bija tāda pati kā parasti un ļoti pazīstama ekonomikas vēstures studentiem. Milzīgos izdevumus, kas nepieciešami, lai paliktu pie varas, nav iespējams finansēt no dabas resursiem vai ar īpašumu intensīvāku atsavināšanu, tādēļ sociālistiem atlika tikai divi instrumenti — naudas drukāšana un cenu kontrole.

No 2007. līdz 2013. gadam piekoptās budžeta deficīta monetarizācijas (t.i., deficīta segšana ar naudas emisiju) rezultātā vidējais inflācijas līmenis bija 27,4%, pārsniedzot vidējo inflācijas līmeni Dienvidamerikā tajā laikā vairāk nekā piecas reizes. Tika ieviesti ierobežojumi piekļuvei ārzemju valūtai, lai nepieļautu atteikšanos no vērtību strauji zaudējošā bolivāra. Valdība noteica vairākas mainīgas oficiālās maiņas likmes, savukārt preferenciālas likmes bija pieejamas tikai dažām ar valdību cieši saistītām grupām. Protams, kapitāla plūsma nevis apstājās, bet gan palielinājās, jo daudzi venecuēlieši maksāja bolivāros milzīgas summas par dolāriem, ko pēc tam nelegāli izveda no valsts. Valūtas maiņa melnajā tirgū kļuva parasta parādība tāpat kā tīmekļa vietnes, kas īpaši izseko svārstīgo dolāra maiņas kursu, daudziem cilvēkiem glābiņš izrādījās Bitcoin, jo šo kriptovalūtu valdība nevar tik viegli izsekot.

Taču iepriekš aprakstītais vēl nebūt nav viss, ko Čavess (Chávez) un viņa pēctecis Maduro (Maduro) uzspieda saviem pilsoņiem. Tika ekspropriēti tūkstošiem privātuzņēmumu, veikalu īpašnieki arestēti par „pārāk augstām cenām” un ieviesti stigri cenu ierobežojumi (vēlāk to izpildi 1400 lielveikalos nodrošināja karavīri). Tika kontrolētas ne tikai preču un pakalpojumu cenas, bet arī nodarbinātības iespējas — algas nedrīkstēja samazināties un cenas nedrīkstēja palielināties. Kā jau varēja gaidīt, rezultāts bija pilnīgs ekonomikas sabrukums — dažu vēl palikušo uzņēmumu bankrots, visu veidu, pat pirmās nepieciešamības preču pazušana, un kā pēdējais akords — masveida bads.

Lai pretotos postam, ko pats bija radījis, Maduro sāka pārspēt pat savu skolotāju Čavesu, izmantojot galēju populismu, lai venecuēliešiem aizmālētu acis. Viņš izveidoja Laimes ministriju un turpināja rīkot māju iedalīšanas ceremonijas, kuru laikā, lai saņemtu svēto atslēgu, nelaimīgajiem māju īpašniekiem bija jāapzvēr mūžīga uzticība režīmam un partijai. Gaidāmo svarīgo mēra vēlēšanu dēļ Ziemassvētki tika „pārcelti” uz agrāku laiku, lai „palielinātu cilvēku laimi”, kas sociālistiem nodrošinātu labākus vēlēšanu rezultātus.

Visam priekšplānā bija opozīcijas apspiešana, protestu izcelšanās un īpašas motorizētas „nāves vienības”, kas izveidotas, lai izrēķinātos ar visbīstamākajiem režīma oponentiem. Pats par sevi saprotams, ka Maduro un Venecuēlas sociālistiem bija skaidrojums un viedoklis par „patiesajiem vainīgajiem”, kas radījuši krīzi Dienvidamerikas valstī. Tie bija ārvalstu un vietējie kapitālisti, Amerikas imperiālisti ar videi kaitīgo slānekļa naftas ieguves tehnoloģiju, „parazītiskā buržuāzija”. Saprotams, ka viņi visi ir sazvērējušies iznīcināt Bolivāra Republikas sociālistisko paradīzi.

Scenārijs ir līdzīgs stāstiem par daudzu citu valdību likteni, kuras atkarīgas no valsts izdevumiem, un par hiperinflāciju, kas rada līdzīgas paģiras. Kādu laiku valdībai izdodas saglabāt izdevumus, kas tai rada popularitāti nākamo upuru vidū un dažreiz (bet ne vienmēr) tiek finansēti no dabas resursiem. Kādā brīdī, kad budžetu vairs nav iespējams atbalstīt ar parastajiem ekspropriācijas veidiem (nodokļiem un parādiem), palīgā nāk naudas drukāšana. Rezultātā hiperinflācija tiek „ārstēta” ar cenu kontroli. Visi uzņēmēji, kuri veiksmīgi nepāriet uz melno tirgu, beidz darboties, un pieaug deficīts un ciešanas, līdz režīms beidz pastāvēt.