Vai Tramps padarīs Ameriku atkal varenu?

Kuzmans Iljevs (Kuzman Iliev) | organizācija Brain Workshop Institute | Zelta Avīze Nr. 6 | 2017

Pēc Donalda Trampa (Donald Trump) Amerika nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Vairāk nekā gadsimtu Amerikas sabiedrība nekad nav bijusi vairāk sašķelta kā prezidenta vēlēšanu dienā — 2016. gada 8. novembrī. Tas nozīmē, ka blondā miljardiera valdīšanas laika raksturīga iezīme nākamajos gados būs protesti.

Trampa fenomens jau ir noticis fakts, un tas bija iespējams vairāku objektīvu iemeslu dēļ. Kreisie progresisti un neokonservatori faktiski bija apvienojušies, līdzi nesot pastāvīgus karus, kosmiskus parādus un kultūras stagnāciju, kamēr valdošās aprindas jeb tā saucamā elite pašapmierināti aizmirsa caurmēra amerikāni. Tam sekojošā sacelšanās pret status quo un eliti ietekmēja balsošanas urnu saturu — par šausmām plašsaziņas līdzekļiem, akadēmiskajām aprindām, politiķiem un Holivudas slavenībām. Vai uz labu vai sliktu — patiesībā to neviens nezina, bet nav apšaubāms fakts, ka Tramps nonāca pie varas pašreizējās uztraucošās ekonomiskās, politiskās un kultūras realitātes dēļ.

Mantojums

Savu divu prezidentūras termiņu laikā Obama dubultoja ASV valsts parādu, un tagad tas ir 100% no IKP jeb 20 triljoni ASV dolāru (3. grafiks). Tagad vairāk nekā 40 miljoni amerikāņu no valdības saņem pārtikas talonus. Nodarbinātības līmenis ir zemākais 40 gadu laikā, tas nozīmē, ka miljoniem Amerikas pilsoņu zaudē cerības jelkad pievienoties darbaspēkam (4. grafiks). Federālo rezervju sistēma jau astoņus gadus ir saglabājusi gandrīz nulles procentu likmi, tomēr piesardzīgi sāk to palielināt, tas nozīmē, ka finanšu tirgus investoriem gadiem nebūs skaidru signālu par nepareiziem ieguldījumiem un līdz šim zem paklāja paslaucītām kļūdām.

Trampa pasākumi

Donalds Tramps sevi redz kā korporācijas izpilddirektoru. Viņš mēģinās makrolīmenī pārvaldīt ASV ekonomiku tā, it kā valsts būtu liels uzņēmums. Trampa recepte ir tipiski Keinsa ekonomikas garā, un tieši tas, ko angļu lords ieteica krīzes laikā, — nodokļu likvidēšanu kā stimulu investīcijām un valsts finansējumu infrastruktūrai.

Problēma ir tāda, ka valsts pārvaldei nav nekā kopīga ar uzņēmuma vadību. Uzņēmumā ir peļņas un zaudējumu koriģēšanas mehānisms, attiecīgi rīcība ar pieticīgiem iekrājumiem ir mazāk atbildīga, savukārt valsts tiek finansēta ar obligātu nodokļu iekasēšanu. Tramps nekad nezinās, vai resursi, ko viņš gatavojas tērēt, netiks izšķērdēti, vai arī tos varēja izmantot atbildīgāk. Lūk, kā notiks ar viņa solīto finansējumu infrastruktūrai, — tas tikai palielinās valsts patēriņu, kas apdraud ekonomikas izaugsmi. Savukārt nodokļu samazināšana bez skaidrības par valsts izdevumu samazinājumu var nozīmēt tikai budžeta deficītu un jaunus parādus. Šīs administrācijas pirmajā termiņā tiek prognozēts jauns parādu pieaugums par vienu ceturtdaļu. No otras puses nodokļu samazinājums noteikti ir pozitīvs — iepriekšējās administrācijas ASV uzņēmumus burtiski izdzina ar rekordlielu uzņēmumu nodokli 35% apmērā, efektīvi sasniedzot 39%. Tramps plāno mainīt šo tendenci, un pat tad, ja viņam neizdosies panākt divkāršu samazinājumu, kā viņš solīja, — jebkura kustība šajā virzienā būtu svaiga gaisa vēsma Amerikas uzņēmējiem.
Smacējošo noteikumu 75% likvidēšana būtu neiedomājams stimuls ekonomikas attīstībai, un pēc amata ieņemšanas jaunais ASV prezidents saistībā ar to nekavējoties sāka parakstīt dekrētus.

Šie komercdarbībai labvēlīgie pasākumi bija pamats nesenajiem akciju tirgus kāpuma rekordiem, jo dažu mēnešu laikā pēc Trampa ievēlēšanas tika pārvarēta psiholoģiskā barjera — Dow Jones indekss pārsniedza 20 000 punktu atzīmi. Tajā pašā laikā inflācijas pieauguma un gaidāmās inflācijas nepārprotamas pazīmes ārzemēs nenovēršami vēsta par briesmām kreditēšanas izraisītam bumam finanšu tirgos — procentu likmju paaugstināšanās. Ekonomikai, kas tik ļoti pieradusi pie zemām procentu likmēm, pat neliels procentu likmes pieaugums apdraud kreditēšanas kāršu namu, jo īpaši tā vājāko savienojumu — ASV valsts parādu.

Konsultanti

Tramps kā biznesmenis zina, kas nepieciešams komercdarbības sektoram un kam par to lūgt padomu. Tam, ko Tramps sauc par „stratēģisko un politisko forumu”, vispiemērotākais nosaukums varētu būt „miljardieru klubs”. Tajā ir lielu ASV korporāciju augstākā vadības līmeņa pārstāvji: „J.P. Morgan” izpilddirektors Džemijs Daimons (Jamie Dimon), „Black Rock” padomes priekšsēdētājs Lorenss Finks (Laurence Fink), „General Motors” izpilddirektore Mērija Barra (Mary Barra), „Walt Disney” izpilddirektors Bobs Jēgers (Bob Yeager), „WalMart” prezidents Daugs Makmillens (Doug MacMillen) un Īlons Masks (Elon Musk), „Tesla” izpilddirektors. Foruma priekšsēdētājs ir Stefens Švarcmans (Stephen Schwarzman) — „Blackstone Group” finanšu direktors. Jebkurā gadījumā birokrātija un kaitīgi komercdarbības noteikumi saskarsies ar opozīciju. Tas, vai šie biznesa magnāti slieksies norobežot tirgu paši sev ar jauniem ierobežojošiem ieteikumiem un priekšlikumiem, būs redzams vēlāk.

Tirdzniecības kari

Līdztekus lietderīgiem pasākumiem Tramps gatavojas ieviest arī protekcionistiskus pasākumus, kuriem būs gan lokālas, gan globālas sekas. Tirdzniecības divciparu tarifi Ķīnas, Meksikas vai ASV uzņēmumiem, kas ražošanu uztic ārpakalpojumu sniedzējiem, faktiski būs vēl viens nodoklis, ko maksās Amerikas iedzīvotāji, jo ASV tirgū ievestās preces kļūs dārgākas. Protams, ieguvēji būs arī neefektīvi vietējie ražotāji, bet tas notiks uz patērētāju rēķina.

Tirdzniecības kari diemžēl izraisa ģeopolitisku spriedzi, pasaules līderu dialoga pasliktināšanos un attiecīgi — arī starptautisku spriedzi. Ekonomiskā aspektā šādi drakoniski pasākumi ir kaitīgi, piemēram, Smūta-Havleja (Smoot–Hawley) tarifu likuma pieņemšana saasināja divdesmitā gadsimta trīsdesmito gadu Lielo depresiju, un globālā tirdzniecība saruka vairāk nekā par 30 procentiem.

Lēto Ķīnas preču sitiens Amerikas patērētāju dzīves standartam arī būs jāpārcieš uz elektorāta rēķina. Protesti varētu pieaugt eksponenciāli — atkarībā no tā, kādas politikas vislabāk darbojas attiecībā uz Amerikas caurmēra pilsoni.

Tirdzniecības līgumi izplēn pelnos

Tā kā viens no Trampa pirmajiem dekrētiem bija par Amerikas Savienoto Valstu izstāšanos no Transatlantiskās brīvās tirdzniecības partnerības, ir radīts jauns precedents. Tāds pats liktenis gaida Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības nolīgumu (TTIP), turklāt būs „jālabo” Ziemeļamerikas Brīvās tirdzniecības nolīgums (NAFTA) un citi divpusējie nolīgumi. Jau redzams pasaules valstu valdību protekcioniska un slēpta rakstura vienošanos, kas noslēgtas par labu dažām nozarēm, beigu sākums. Pasaule ieiet „viena puse pret otru pusi” komerciālo līgumu ērā, kas nozīmē lielāku pārredzamību un pilsoņu lielāku kontroli pār politisko patvaļu. Pie globalizācijas sliktās slavas, ko tā sev radījusi, lielā mērā vainojams pārnacionālais elements un neskaidras vienošanās šādās struktūrās. Viens jaunās pieejas piemērs ir divpusēji tirdzniecības nolīgumi, ko noslēgs ASV un AK, un tie būs nopietns ierocis britu valdības rokās, kas cenšas vienoties par iespējami labākiem nosacījumiem, izstājoties no ES (tā saucamais „Brexit”).

Amerika vispirms!

„Amerika vispirms!” ir starptautisko attiecību doktrīna, kas Amerikas Savienoto Valstu politikā dominēja pirms Pirmā pasaules kara. Tas ir arī Trampa 2016. gada sekmīgās kampaņas moto. Vēl nav zināms, vai un kā tas tiks īstenots. Vai tas nozīmē pašreizējās starptautiskās politikas pārmaiņas un to resursu ietaupīšanu, kas regulāri tērēti „karam pret terorismu” ārpus ASV, vai tiks īstenots tikai ar mežonīgu protekcionismu un uzbrukumu brīvajai tirdzniecībai un ārvalstu ražotājiem? Tas ir vissvarīgākais jautājums, kas saistībā ar Trampa prezidentūru interesē pārējo pasauli.

Starptautiskā politika

Starptautiskā politika ir Amerikas politiskās sistēmas un starptautisko attiecību līdzsvara pamats. Rekss Tillersons (Rex Tillerson) tika iecelts par valsts sekretāru un Džeimss Mettis (James Mattis) – par aizsardzības ministru. Viņi abi atbalsta stingru nostāju pret Krieviju un vēlas pārskatīt relatīvi siltās attiecības, kādas ASV nesen bija ar Irānu.

Prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā Donalds Tramps paziņoja, ka vēlas panākt dialogu ar Krieviju, šo apstākli oponenti izmantoja pret viņu, liekot Trampam izskatīties tā, it kā viņš būtu Krievijas spiegs. Histērija sasniedza tādus groteskus apjomus, ka Trampam pat nebija vajadzības atspēkot šādas apsūdzības. Lai kādus draudus Krievija varētu radīt ASV, Krievijas Federācijas IKP ir tikpat liels kā Spānijai, turklāt ASV militārais budžets ir astoņas reizes lielāks nekā Krievijas Federācijai un trīs reizes lielāks nekā Ķīnai. Tādēļ šādam Trampa aicinājumam sākt dialogu starp impērijām vajadzētu būt apsveicamam.

Tomēr jaunievēlētā ASV prezidenta pirmie dekrēti izraisa nopietnus jautājumus attiecībā par mieru pasaulē. Aizliegums septiņu, lielākoties musulmaņu apdzīvotu, valstu pilsoņiem ieceļot Amerikas Savienotajās Valstīs nebija pārsteigums. Patiesi pārsteigums bija Saūda Arābijas izslēgšana no šī saraksta, ņemot vērā to, ka 15 no 19 teroristiem 11. septembrī bija tieši Saūda Arābijas pilsoņi. Turklāt šī valsts sniedz lielu finansiālu atbalstu sunnītu ISIS, ar ko Tramps paredz cīnīties daudz spēcīgāk, atceļot kongresa aizsardzības finansējuma ierobežojumus.

Prasība ASV vēstniecību Izraēlā pārcelt no Telavivas uz Jeruzalemi ir vairāk simbolisks akts. Izraēlas un Palestīnas konflikts ne tuvu nav beidzies, un uz Jeruzalemi pretendē abas puses. Vēstniecības pārcelšana simbolizētu nostāšanos vienā konflikta pusē un nenovēršami pastiprinātu antiamerikāniskas jūtas gan reģionā kopumā, gan musulmaņu kopienās ASV un Eiropā, pastiprinot radikalizācijas risku valsts iekšienē. Trampam acīmredzot būs skaidra politika attiecībā par to, kas ir „labi” vai „slikti” Tuvajos Austrumos, un atšķirībā no Obamas viņš būs Izraēlu atbalstošs prezidents.

Izraēlai un Saūda Arābijai ir kopējs ienaidnieks — šiītu Irāna. Vēl neieņēmis amatu, Tramps jau izteicās pret embargo atcelšanu Irānai, tās iespējamā partnera statusu nomainot ar netieša ienaidnieka statusu.

Tajā pašā laikā kongress ir ierosinājis likumdošanas iniciatīvas, kas prezidentam ļautu izmantot militāro spēku pret šiītu bastionu, ja vienā vai otrā veidā tiktu pārkāpta vienošanās attiecībā par atomenerģijas programmu. Turklāt viena no pirmajām ģenerāļa Maikla Flinna (Michael Flynn) — Trampa nacionālās drošības padomnieka — darbībām bija draudēt Irānai šajā sakarā, skaidri iezīmējot jaunus strīdīgus jautājumus šajā reģionā. Ņemot vērā problemātisko izlūkošanas informāciju, kāda sasniedz Vašingtonas augstākos līmeņus, ieskaitot informāciju par dažiem neesošiem masu iznīcināšanas ieročiem, kas izraisīja iebrukumu Irākā 2003. gadā, šādi signāli var būt ļoti simboliski attiecībā par to, kas varētu būt gaidāms.

Tomēr vissvarīgāk ir uzraudzīt tā saucamo „drošības zonu” izveidi Sīrijā, par ko Tramps runāja vēl pirms ASV valdības grožu pārņemšanas. Uz šīm zonām viņš grasās nosūtīt tā saucamos „bēgļus”. Tomēr, lai to paveiktu, būs nepieciešami miljoniem dolāru un tūkstošiem ASV karavīru, lai apsargātu un kontrolētu šo procesu. Pastāv ļoti liels risks, ka ASV valdības aizsardzībā un izmantojot tās finansējumu varētu veidoties aktīva teroristu grupa.

Visbiedējošākais ir ASV antagonisms pret Ķīnu; tā vismiermīlīgākā izpausme līdz šim ir protekcionistiski pasākumi, ko Amerikā paredzēts ieviest pret „Centrālo Karalisti”. Spriedze starp diviem ģeopolitiskajiem milžiem diemžēl palielinās arī Dienvidķīnas jūrā. ASV šajā reģionā ģeopolitiskas intereses bijušas kopš Vjetnamas kara laika, un tā ir centusies pretoties Ķīnas mēģinājumiem reģionā anektēt vairākas stratēģiski svarīgas salas.

Gandrīz uzreiz pēc ievēlēšanas ASV prezidents Donalds Tramps zvanīja Taivānas prezidentam, rīkojoties pilnīgi pretēji Vašingtonas līdzšinējai politikai. Tas saniknoja Ķīnu, kas Taivānu uzskata par dumpīgu provinci. Skaidrs, ka šāda Trampa rīcība bija nepārprotama.

„Dziļā valsts”

Viens no lielajiem pārbaudījumiem, ar ko saskarsies Donalds Tramps, ir tā saucamās „dziļās valsts” pretestība. Valsts drošības dienesti, valsts pārvaldes struktūras un institūcijas, piemēram, Tieslietu ministrija, — visas šīs neredzamās elites (kurām ir tikpat daudz pilnvaru kā prezidentam īstenot dažādas politikas) uzreiz iestājās pret Trampu, kā agrāk nekad nebija rīkojušās attiecībā pret kādu citu jaunievēlētu prezidentu. FIB izmeklēšana par prezidenta nacionālās drošības padomnieka attiecībām ar Krieviju, CIP ieguldījums stāstu izplatīšanā par vēlēšanu „viltošanu” un Krievijas iejaukšanos, un dažas citas pamanāmas šī sektora darbības neapšaubāmi norāda, ka šajā jomā sagaidāmas problēmas. Tramps vai nu uzspiedīs savu politiku un nomainīs birokrātus vai kā labs biznesmenis atradīs kompromisu. Jebkurā gadījumā viņa prezidentūrai šādi ienaidnieki nav vajadzīgi.

Donalds Tramps nāca pie varas, solot samazināt globālo spriedzi. Viņš pārmeta agrākajiem prezidentiem, kuri kopš 2011. gada Tuvajos Austrumos bija iztērējuši apmēram sešus triljonus ASV dolāru, uzsverot, ka šie resursi būtu bijuši jāizmanto valsts iekšienē.

Pagaidām nav skaidrs, ko viņa prezidentūra dos ASV un pārējai pasaulei. Viņa pirmās stratēģiskās darbības valsts un starptautiskās politikas jomā ir pretrunīgas un viņa agresīvā politika attiecībā pret Ķīnu un Krievijas sabiedrotajiem Tuvajos Austrumos ir iemesls sagaidīt Maskavas un Vašingtonas attiecību „atkārtotu sasaldēšanu”.

Vai Amerika atkal kļūs varena? To nezina neviens. Atliek tikai cerēt, ka šoreiz nedarbosies parastā politikas likumsakarība — tie, kuri nāk pie varas, izpilda tikai savus nejēdzīgākos solījumus. Vismaz ne šoreiz. Likmes ir pārāk augstas.