Vai gaidāmā inflācija skars arī zelta cenas?

Tuvojas inflācija. Zelts var gūt no tā labumu, it īpaši, ja inflācija izrādīsies ilgstošāka nekā to uzskata centrālās bankas un finanšu tirgi.

Svarīgi ir tas, ka par cenu kāpumu šobrīd runā ne tikai tādi kurnētāji kā es, to atzīst arī paši Fed pārstāvji, inflācijas spiediens šogad pieaugs. Pēc pēdējās sanāksmes, Federālā atklātā tirgus komiteja (Federal Open Market Committee) sagaida, ka PCE gada procentuālās likmes strauji pieaugs no 1,3 procentiem 2020. gada decembrī līdz 2,4 procentiem šī gada beigās. Svarīgi, ka viņu prognozes pēdējo trīs mēnešu laikā ievērojami pieauga. Iepriekš prognozēja pieaugumu līdz 1,8 procentiem.

Jāsaprot, ka tiek runāts par oficiālajiem inflācijas rādītājiem. Reālais inflācijas spiediens, kas ietekmē arī aktīvu cenas, ir daudz spēcīgāks. Turklāt pandēmija mainīja patēriņa paradumus, cilvēki pērk vairāk preču un mazāk pakalpojumu, kā rezultātā precēm cenas pieauga straujāk nekā pakalpojumiem. Nesen SVF atzina, ka vairumam cilvēku faktiskais patēriņa grozs ir kļuvis dārgāks nekā aprēķināts pēc oficiāliem inflācijas datiem un tas nozīmē, ka patiesais inflācijas līmenis neatbilst oficiāli ziņotajam.

FRS uzskata, ka inflācija būs īslaicīga, ko izraisīs bāzes efekti (ļoti zemi inflācijas rādītāji 2020. gada otrajā ceturksnī) un ekonomikas atjaunošanās, kas izraisīs lielākus patēriņa izdevumus un zināmu cenu pieaugumu.

ASV centrālajai bankai varētu būt taisnība. Galu galā spēlē piedalīsies daži pagaidu spēki. Tie eksistē vienmēr, bet – skat, cik uzjautrinoša ziņa! – FRS pastāvīgi min “īslaicīgu ietekmi uz inflāciju”, kad tā palielinās, taču ne tad, kad tā samazinās. Tomēr problēma ir tāda, ka tirgi netic ASV centrālajai bankai. Lūdzam vērst uzmanību zemāk attēlotajai diagrammai, kurā redzamas inflācijas prognozes nākamajiem pieciem un desmit gadiem.

Kā var redzēt, gan vidēja termiņa, gan ilgtermiņa inflācijas prognozes pēdējos mēnešos ir ievērojami palielinājušās. Tas nozīmē, ka investori negaida tikai īslaicīgu inflācijas pieaugumu – gluži pretēji, viņi prognozē noturīgāku cenu pieaugumu. Patiešām, “tirgus” uzskata, ka inflācijas līmenis nākamajos 5 gados būs vidēji 2,5 procenti un nākamajos 10 gados gandrīz 2,3 procenti, ievērojami pārsniedzot FRS mērķi – 2 procentus.

Protams, var gadīties, ka “tirgus” kļūdās, un Pauela kungam ir taisnība. Taču satraucoša ir FRS pārliecība vai drīzāk pārmērīga pašpārliecinātība, ka tā spēj ierobežot inflāciju, ja izrādās, ka tā ir kaut kas vairāk nekā tikai īslaicīga parādība. Savulaik, 1970. gados, šāda iedomība noveda pie stagflācijas.

Tajā laikā zelts bija kļuvis aktuāls. Toreiz, tāpat kā šodien, centrālā banka vairāk koncentrējās uz maksimālo nodarbinātību nekā inflāciju, uzskatot, ka tā vienmēr ir spējīga kontrolēt pēdējo, ja nepieciešams, paaugstinot federālo fondu likmi. Bet, kā norāda Roberts J. Barro no Hārvardas universitātes:

problēma ir tāda, ka īstermiņa likmju paaugstināšana maz ietekmē inflāciju situācijā, kad prognozētā ilgtermiņa augsta līmeņa inflācija ir ielaidusi saknes.

Nesenās FRS darbības, tostarp jaunā monetārā politika, saskaņā ar kuru ASV centrālā banka kādu laiku mēģina ierobežot inflācijas mērķa vērtību, var viegli izniekot Pola Volkera radīto reputācijas kapitālu un apstiprināt inflācijas prognozes.

Citiem vārdiem sakot, negatīvo šoku centrālā banka var pārciest bez ilgstošām sekām, jo cilvēki saprot, ka tas ir unikāls vienreizējs pasākums, pēc kura viss atgriezīsies normālā stāvoklī. Bet FRS ir tālu no savas monetārās politikas normalizēšanas. Gluži pretēji, tā nesen ir signalizējusi, ka tā nepaaugstinās procentu likmes preventīvi, lai novērstu inflāciju, jo tas varētu kavēt ekonomikas atveseļošanos. Šeit pastāv risks, ka, ja cilvēki sāks ārkārtējus gadījumus uzskatīt par normu, viņu inflācijas prognozes varētu mainīties un kļūt nepastāvīgas.

Rezumējot, var gadīties, ka tirgi pārspīlē īstermiņa inflācijas riskus. Bet pastāv arī iespēja, ka politiķi un centrālo banku pārstāvji nepietiekami novērtē inflācijas riskus ilgtermiņā, kā to apgalvo arī Kennets Rogofs no Hārvardas universitātes. Galu galā, atšķirībā no pasaules ekonomiskās krīzes, kad strauji kāpusi tikai monetārā bāze, arī šoreiz ir audzis plašā naudas piedāvājuma pieauguma temps – un tas turpina pieaugt, kā redzams zemāk redzamajā diagrammā.

Respektīvi, lai gan visa radītā likviditāte pēc globālās finanšu krīzes 2007.-2009. gadā lielākoties ieplūda finanšu tirgos, tad pandēmijas laikā tā daudz lielākā mērā ieplūda reālajā ekonomikā, kas var radīt lielāku inflācijas spiedienu.

Turklāt vieglo monetāro politiku tagad papildina ļoti vaļīga fiskālā politika un nepieredzēti liels fiskālais deficīts, kas ekonomiku varētu iedzīt dziļāk parādu bedrē. Tas varētu mazināt centrālo banku neatkarību un novērst procentu likmju savlaicīgu normalizēšanu, nemaz nerunājot par globalizācijas negatīvo ietekmi uz inflācijas novājināšanu, ko daļēji izraisīja demogrāfiskie faktori un piegādes ķēžu pārkārtošanās. Visbeidzot, pieaugošās preču cenas un starptautiskās loģistikas izmaksas, vienlaicīgi ar ASV dolāra vērtības kritumu, var liecināt par tuvojošos “inflācijas monstru”.

Kā tas ietekmē zelta tirgu?

Inflācijas līmeņa straujais pieaugums 2021. gadā varētu pozitīvi ietekmēt zeltu, kuru varētu izmantot kā inflācijas riska ierobežošanas instrumentu. Rodoties spiedienam uz reālajām procentu likmēm, tam būtu jārada atbalsts zelta cenām, lai gan obligāciju ienesīguma kāpums var neitralizēt šo efektu. Bet, ja Pauelam ir taisnība un inflācija izrādīsies īslaicīga, tad zeltu tas varētu skart nelabvēlīgi, un mēs atkal varētu sagaidīt zelta ekonomiku (t.i., ātru ekonomikas izaugsmi ar zemu inflāciju). Tomēr, ja tirgiem ir taisnība vai arī pastāv ilgtermiņa inflācijas riski, kurus pat investori var nepietiekami novērtēt, tad zelts iegūs papildu spožumu.

_________________________

Šo rakstu sagatavoja Tavex mārketinga nodaļa.
Avots: Autors Arkādiuss Sierons https://www.kitco.com/commentaries/2021-04-13/Will-upcoming-inflation-take-gold-with-it.html