Globālās augstākās izglītības burbulis

Dr. Krassimirs Petrovs (Krassimir Petrov) | Zelta Avīze Nr. 6 | 2017

Izglītība ir viens no vislabākajiem ieguldījumiem, ko cilvēki var veikt savā labā. Padziļinātā pētījumā, kas veikts vairāk nekā 50 gadu garumā, diezgan pārliecinoši konstatēts, ka augstākā izglītība nodrošina ilgtermiņa ienākumus ar relatīvi mazu vispārējo risku. Daudzi šos ilgtermiņa ienākumus uzskata par ievērojami labākiem nekā akcijas, obligācijas un labākiem pat par nekustamo īpašumu un zeltu. Patiešām, būdams universitātes pasniedzējs ar 20 gadu mācīšanas pieredzi, es patiesi ticu kvalitatīvas izglītības vērtībai. Tomēr pat ar visu savu mācīšanas pieredzi 10 dažādās valstīs, 3 kontinentos un gandrīz 20 dažādos ar ekonomiku, finansēm un uzņēmējdarbību saistītos priekšmetos es uzskatu, ka modernā izglītība (tās pašreizējā veidolā) nav laika, izmaksu vai pūļu vērta.

BURBULIS

Patiešām, modernā universitātes izglītība ir milzīgs burbulis, kas aptver visu pasauli. Visur pasaulē augstākās izglītības iestādes aug kā sēnes. Universitātes vairojas visos veidos un formās. Vecāki dedzīgi pieprasa uzņemt viņu bērnus, cerot nodrošināt viņiem gaišu nākotni. Tomēr ar moderno „izglītību” viss nebūt nav labi. „Nozari” nomoka plaši izplatītas problēmas. Izglītība ir deģenerējusies, savukārt universitātes ir pārvērtušās par milzīgām diplomu fabrikām. Akadēmiķi ir pagātne; tagad nozīme ir tikai naudai. Mērķis ir vecākus izslaukt sausus — līdz pēdējam centam. Konkurence starp universitātēm ir bijusi postoša, jo īpaši vispārējai mācību kvalitātei, kas nepārtraukti pasliktinās. Universitātes izdzīvo, cenšas piesaistīt studentus un nodrošināt, lai viņi būtu apmierināti; neveiksme nav pieļaujama, tādēļ neviens nedrīkst atpalikt un visi nokārto eksāmenus. Akadēmiskie standarti kļūst arvien zemāki un zemāki, mācību grāmatas – plānākas un plānākas, eksāmeni – vieglāki un vieglāki. Uzņēmējdarbības studenti tagad var pabeigt universitāti, nemācoties par pamatbilanču vai peļņas un zaudējumu aprēķiniem. Ekonomikas studenti tagad beidz universitāti, nemācoties par izaugsmes vai uzņēmējdarbības cikliem, pat medicīnas studenti var beigt universitāti, pilnībā nepārvaldot anatomiju un fizioloģiju. Un šīs problēmas kā epidēmija izplatās visā pasaulē.

PROFESORI

Galvenos cēloņus var atrast dažādos līmeņos. Globālā mērogā universitātes izglītība ir milzīgs burbulis. Šī burbuļa radītais efekts ir ātrs piedāvājuma pieaugums un katastrofāls kvalitātes trūkums. Pasaulē vienkārši nav pietiekami daudz mācībspēku, lai apmierinātu visas izglītības vajadzības. Daudzi cenšas kļūt par profesoriem, domājot, ka tas būs „patīkams un viegls” darbs. Tādēļ vismodernākā izglītības tendence ir zinātņu doktoru ražošana (PhD). Gandrīz ikviens, kuram ir bakalaura grāds, var samaksāt pieticīgu mācību maksu un iestāties doktorantūrā. Doktorantūras jaukums ir tāds, ka vairumā programmu nav pat jāsagatavo kursa darbs, tādēļ par dažiem grašiem var „mācīt” doktorantus, jo programmā faktiski nav „mācīšanas” — tikai pētījumi. Turklāt universitātes šiem doktorantiem faktiski var pieprasīt mācīt pēdējo kursu studentus, tā no viņiem iegūstot labumu divreiz — pirmkārt, iekasējot no viņiem mācību maksu, otrkārt, izmantojot viņus kā lētu darbaspēku. Daudzas doktorantūras programmas nav pat pilna laika, tādēļ studenti var parādīties tikai dažas reizes semestrī, un jau pēc dažiem gadiem viņi ir svaigi kalti doktori un tūlīt var kļūt par docentiem gandrīz jebkurā universitātē pasaulē. Tomēr viņi vāji pārzina un izprot savus priekšmetus, tādēļ nebūt nav kompetenti, izskaidrojot tos studijas uzsākušajiem studentiem.
Šis ātri augošais burbulis rada situāciju, kad lielākajā daļā universitāšu vairums pasniedzēju nav pat zinātņu doktori; pasaulē vienkārši nav tik daudz zinātņu doktoru. Lai iegūtu pasniedzēja darbu, bieži pietiek ar maģistra grādu. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka mācīšanas kvalitāte ir zema, un pasniedzēju izpratne par nodarbinātības nedrošību vedina viņus ļoti brīvi attiekties pret saviem studentiem. Jāatzīst, ka daži no viņiem demonstrē labas mācīšanas prasmes, jo nesen ir pabeiguši maģistratūru un atceras, kas viņiem palīdzēja labi mācīties, bet viņi ir mazākumā.

VECĀKI

Globālā burbuļa pieaugumu veicina vecāku ambīcijas visā pasaulē. Lielākās problēmas cēlonis ir vienkāršs – “vadītāja-padotā” konflikts, kas mūsdienās ir tik ļoti izplatīts banku sektorā un lielajās korporācijās.
Vecāki labprāt maksā par bērnu izglītību, bet nav spējīgi uzraudzīt vai kontrolēt tās kvalitāti. Tā pati aklā ticība, kas viņus motivēja ieguldīt nekustamā īpašuma burbulī, tagad viņus motivē ieguldīt izglītības burbulī. Diemžēl viņi nevar „redzēt” izglītības kvalitāti un novērtēt to. Universitātes pirmā prioritāte bieži vien ir vecāku apmuļķošana, lai viņi noticētu, ka izglītības līmenis ir ļoti augsts, otrā prioritāte ir izglītību regulējošās iestādes maldināšana, nākamā ir studentu apmierinājuma uzturēšana un tikai pēdējā ir izglītības vispārējā kvalitāte. Atcerieties, universitāšu izdzīvošana nav atkarīga no kvalitātes, tā ir atkarīga no vecāku apmuļķošanas un studentu apmierinājuma uzturēšanas.

STUDENTI

Augstākās izglītības burbulis jo īpaši demoralizē studentus. Lielākajai daļai no viņiem nav svarīga mācīšanās vai izglītības iegūšana. Viņi studē, jo tā dara visi citi, un to no viņiem sagaida arī vecāki. Daudzi studenti mācās, lai izpatiktu vecākiem, vecāki pat izvēlas specializācijas priekšmetu, kas viņu bērnus faktiski neinteresē. Mūsdienās universitātes nav selektīvas, tādēļ tajās var iestāties ikviens, kurš var atļauties samaksāt mācību maksu. Pēc iestāšanās diploms ir gandrīz garantēts. Universitāšu sistēmas mērogs ir tik milzīgs un kvalitāte – tik viduvēja, ka modernās universitātes līdzinās vidusskolām, tās tiek pārvaldītas kā vidusskolas un darbojas kā vidusskolas — būtībā tās ir mākslīgs vidusskolu sistēmas paplašinājums. Akadēmiskais gars ir dīvains un svešs jēdziens. Trūkst pašmotivācijas, slaistīšanās ir ierasta lieta un norakstīšana ir kļuvusi par dzīvesveidu. Universitātes pilsētiņas dzīve griežas ap laika pavadīšanu ar draugiem, galvenokārt portālā Facebook, un slaistīšanos apkārt. Tā vietā, lai studentus piespiestu neatpalikt no pasniedzējiem, sistēma spiež pasniedzējus palēnināt tempu, lai pielāgotos studentiem. Mēs savā laikā apguvām 13-15 nodaļas semestrī, vēlāk tās bija 9-10 nodaļas, tagad studenti ar pūlēm apgūst 5-6 nodaļas semestrī. Agrāk mācību grāmatas bija uz aptaukošanās robežas, tagad lielākā daļa mācību grāmatu „cieš no anoreksijas” un parasti tās jāapgūst divos pilnos semestros. Vēl labāk — studentiem vispār vairs nav jālasa mācību grāmatas, viss, kas vajadzīgs, ir PowerPoint slaidi, no kuriem viņi veic piezīmes lekciju laikā. Vēl labāka tendence par slaidiem — tagad studenti pasniedzējam pieprasa „piezīmes”, lai varētu „lasīt” un „studēt” no piezīmēm, kas ir ātrāk, vieglāk un „labāk”, nekā lasīt mācību grāmatu. Eksāmenos tagad var izmantot grāmatas un/vai pierakstus un, lai nodrošinātu, ka nekas nenoiet greizi, kā arī lai neviens nesūdzētos, pieejams ir arī internets.

TENDENCES

Modernajā universitāšu sistēmā tagad visā pasaulē ir divas savstarpēji izslēdzošas un pretējas tendences. Pirmā ir dažādu neīstu „sociālo zinātņu” rašanās, kas piedāvā diezgan nelietderīgus priekšmetus, piemēram, „Dzimuma studijas”, „Vēsture”, „Reliģijas studijas”, „Filozofija” un „Psiholoģija” ar dažām praktiskām iemaņām un bez darba iespējām. Izglītības sistēmai ir ļoti spēcīgs stimuls piedāvāt iegūt šos akadēmiskos grādus — jo nevērtīgāks grāds, jo lielāka iespēja, ka students pēc dažiem gadiem atgriezīsies, lai mācītos kaut ko „praktiskāku”. Paralēles var vilkt ar ārstiem — jo slimāks pacients, jo labāk ārstam.
Otra nožēlojama tendence ir pārmērīgs uzsvars uz praktisko, izslēdzot visu teorētisko vai konceptuālo. Uzmanība ir koncentrēta uz to, „kā darīt”. Izglītība ir balstīta uz praktiskiem piemēriem un gadījumu izpēti. Šajā pieejā būtībā nav nekā slikta, izņemot vienu vienkāršu novērojumu — modernā universitāte ar 4 mācību gadiem ir deģenerējusies un pārvērtusies par izslavētu profesionālo skolu ar vienu mācību gadu vai koledžu ar diviem mācību gadiem. Nopietna inženierzinātne tagad ir „produkta dizains”, grāmatvedība tagad ir vienkārša „rēķinvedība”, elektroinženierijas fakultātē tagad sagatavo „elektriķus” un autobūves fakultātē – „automašīnu mehāniķus”. Tā vietā, lai sniegtu vispusīgu izglītību zinātnēs un attīstītu analītiskās un kritiskās domāšanas prasmes, modernā universitāte ir regresējusi un pārvērtusies par profesionālo skolu, kas māca tikai dažas praktiskas iemaņas, lai studiju beidzēji varētu nopelnīt iztiku.

SECINĀJUMI

Šis kritiskais viedoklis nav pausts, lai noliegtu universitātes izglītības vērtību. Gluži pretēji, mūsdienās vairāk nekā jelkad agrāk mums nepieciešama īsta, patiesi neviltota universitātes izglītība. Diemžēl globālais izglītības burbulis ir savairojis modernas universitātes, kuras var dēvēt par jebko, tikai ne par „īstām” universitātēm. Tas nenozīmē, ka visas universitātes ir ierindojamas šajā kategorijā, tomēr lielākā daļa no tām atbilst šai kategorijai. Tas nenozīmē arī to, ka visi profesori ir neefektīvi, bet lielākā daļa tiešām tādi ir. Visbeidzot, tas nenozīmē, ka visi studenti ir nemotivēti un neapmācīti, bet lielākā daļa tādi ir.
Lai ko maksātu modernā universitātes izglītība, tā nav tik vērtīga! Diemžēl lielākā daļa vecāku to vēl nav sapratuši, tomēr gan jau viņi to sapratīs.