Finansiālā represija

Dr. Krassimirs Petrovs (Krassimir Petrov) | Zelta Avīze Nr. 6 | 2017

Finansiālās represijas MĒRĶIS ir mājsaimniecību finanšu resursus novirzīt valsts vajadzībām. To galvenokārt panāk ar monetārajām politikām, kas piespiež pazemināt procentu likmes zem dabiskās brīvā tirgus likmes, lai patērētāji faktiski subsidētu lielas valdības un lielus aizņēmumus. Mazāk slēptā finansiālās represijas veidā nominālā procentu likme tiek pazemināta zem inflācijas līmeņa, tādā veidā piedāvājot noguldītājiem negatīvas procentu likmes. Būtībā tas ir slēpts inflācijas nodoklis, noguldītāju ienākumu faktiska nodošana aizdevumu ņēmējiem, galvenokārt mājsaimniecību ienākumu nodošana valdībām un korporācijām. Šāda politika samazina valsts parādu slogu, samazinot parāda apkalpošanas izmaksas un palielinot parāda vērtību. Valdība iegūst divreiz — tagad tā maksā mazāk, savukārt rīt tā maksā ar „lētāku” naudu. Šī politika var būt īpaši efektīva vietējā valūtā denominēta valsts parāda segšanai. Alternatīvi finansiālā represija var veicināt milzīgu valsts parāda palielināšanos. Šo pieeju raksturoja divas zaudētās desmitgades Japānā pēc kreditēšanas „burbuļa” un Apvienotās Karalistes, ASV un Eiropas valsts parāda astronomiskais pieaugums pēc 2008. gada globālās finanšu krīzes.

INSTRUMENTI

Atkarībā no finanšu sistēmas attīstības un valdības, un iedzīvotāju attīstības līmeņa tiek izmantoti trīs finansiālās represijas INSTRUMENTU kopumi. Nabadzīgās valstis izmanto vienu instrumentu kopumu, nabadzīgākas attīstītās valstis (piemēram, Grieķija, Spānija un Itālija) – citu instrumentu kopumu, savukārt bagātās attīstītās valstis izmanto plašu klāstu sarežģītu instrumentu. Diezgan līdzīgus instrumentus izmanto arī totalitārie fašistiskie un komunistiskie režīmi.

Šajā sakarā īpaši atbilstošs un ļoti ieteicams ir Reinhartas un Rogofa (Reinhart and Rogoff) monumentālais zinātniskais darbs — valsts parādu un maksātnespējas 800 gadu vēstures apraksts „This Time is Different”. Tas sniedz dziļu ieskatu par to, ka pretēji populārajam uzskatam un mācību grāmatu dogmām investēšana valsts parādos ir īpaši riskants pasākums. Svarīgākā atziņa, ko no tā var iegūt, ir tāda, ka valdība vienmēr vienā vai otrā veidā atrod iespēju, kā nemaksāt savus parādus, parasti ar inflācijas palīdzību, kad vien tas iespējams. Autori represijas instrumentus iedala piecās galvenajās kategorijās: (1) procentu likmes maksimālās robežas noteikšana, (2) valstij piederošas bankas un/vai kontrole pār bankām, (3) lielu rezervju prasības, (4) ierobežots vietējais tirgus valsts parāda vērtspapīriem un (5) kapitāla kontrole. Katrai kategorijai ir dažādi īstenošanas instrumenti, piemēram, monetārā politika vai normatīvie akti. Piemēram, procentu likmes maksimālās robežas noteikšana noguldījumiem vēsturiski tika īstenota ar Federālo rezervju sistēmas Q normatīvu. Šīs procentu likmes maksimālās robežas kļuva par ļoti „represīvām” divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad bija ļoti augsts inflācijas līmenis, un veicināja naudas tirgus kopieguldījumu fondu pieaugumu, lai izvairītos no normatīvā akta piemērošanas. Alternatīvi, pēc 11. septembra notikumiem procentu likmes tika pazeminātas līdz viszemākajai robežai tikai ar monetāro politiku, samazinot valsts īstermiņa procentu likmes līdz 1% un faktiski visu ienesīguma līkni samazinot līdz vēsturiski zemām likmēm. Lielu rezervju prasības piespiež komercbankas pirkt un glabāt vairāk valsts vērtspapīru, tādā veidā finansējot valsts budžeta deficītu par zemākām, subsidētām likmēm. Šie noteikumi dažādas finanšu institūcijas, piemēram, pensiju fondus, piespiež pirkt valsts vērtspapīrus, ierobežojot riska darījumus un pieprasot minimālu procentu „bez riska” valsts vērtspapīros. Tas pats var attiekties arī uz kopieguldījumu fondiem, apdrošināšanas sabiedrībām un komercbankām.

Jebkuras veiksmīgas finansiālas represijas daļa ir valdības spēja likvidēt visus alternatīvos, ienesīgos ieguldījumus, kas cilvēkiem nodrošina iespēju aizsargāt sevi. Kad aizdevumu reālais ienesīgums ir negatīvs, investori var aizsargāt sevi, glabājot ārzemju valūtu vai zeltu. Tādēļ, lai finansiālā represija būtu veiksmīga, valdībām nākas aizliegt glabāt ārzemju valūtas un zeltu. Parasti valdības piemēro kapitāla kontroli, lai samazinātu vai izbeigtu kapitāla aizplūšanu uz ārvalstu tirgiem, kur varētu būt lielāks ienākums no kapitāla. Alternatīvas, piemēram, riska ieguldījumu fondi, ar likumu vēl vairāk jāierobežo līdz dažiem „kvalificētiem” investoriem. Valdībai jāierobežo arī aizsardzība, ko nodrošina nekustamais īpašums, citādi cilvēki vienkārši iegulda savu naudu zemē un mājokļos.

Tātad, lai finansiālā represija būtu veiksmīga, ir nepieciešama divējāda pieeja: (1) likvidēt vai ierobežot alternatīvus ieguldījumus un (2) piespiest cilvēkus un lielas finanšu institūcijas pirkt un glabāt valsts vērtspapīrus.

MĀKSLĪGAIS BUMS

Pirmajā mirklī procentu likmes samazināšana šķiet īpaši labvēlīga finanšu tirgiem un ekonomikai. Tādā veidā tiek paaugstinātas obligāciju cenas. Turklāt zemākas procentu likmes rosina investorus pirkt akcijas, tā stimulējot akciju tirgu un atmodinot plēsoņu instinktus. Korporācijas var ņemt lētus kredītus, tādā veidā samazinot procentu izdevumus, un palielināt savus deklarētos ienākumus; vai pat vēl labāk, tās var ņemt lētus kredītus, izmantot tos, atpirkt savas akcijas un ar finansiāliem trikiem uzlabot iespaidu par savu finansiālo stāvokli. Zemas procentu likmes var izraisīt nekustamā īpašuma bumu un ekonomikas izaugsmi. Lielāks valsts budžeta deficīts un finansējums arī var veicināt ekonomikas izaugsmi. Izaugsmes periodi palielina nodarbinātību un veicina algu inflāciju, darot laimīgus strādniekus. Kuram gan nepatīk izaugsme? Šādu izaugsmes periodu laikā pensiju fondi varētu prognozēt 7-7,5% realizētos ienākumus un saglabāt zemas iemaksas.

ZAUDĒTĀJI

Tomēr ar finansiālām represijām ne viss ir tik labi. Tām ir arī tumšā puse. Tās iznīdē noguldītājus. Banku depozitori neiegūst neko. Naudas tirgus kopieguldījumu fondi neiegūst neko. Apdrošināšanas sabiedrības neiegūst gandrīz neko, tādēļ tām jāprasa lielākas apdrošināšanas prēmijas. Taču faktiskie zaudētāji dēļ šīs politikas ir pensionāri un pensiju fondi. Pensionāri ir tie, kuriem tiešām nepieciešami regulāri ienākumi. Viņi ir tie, kuri nevar atļauties riskēt ar obligācijām vai akcijām ar augstu riska pakāpi. Viņi nav ne bagāti, ne pietiekami elastīgi, lai savus līdzekļus „diversificētu” nekustamajā īpašumā. Viņi galvenokārt paļaujas uz pensiju fondiem. Diemžēl pensiju fondi ir visierobežotākie attiecībā uz ieguldījumu veidu izvēli; tiem jāiegulda galvenokārt obligācijās ar mazu ienesīgumu un aktīvos ar fiksētiem ienākumiem. Pensiju fondi ir tie, kuriem ir mazāk iespēju diversificēt ieguldījumus obligācijās vai akcijās ar augstāku riska pakāpi, un tie nevar ieguldīt zeltā vai precēs. Pensiju fondi ir tie, kuri maksā par lētiem valsts un korporāciju kredītiem. Pensiju fondi zaudē vairāk nekā jebkurš cits, bet galīgie zaudētāji ir pensionāri, kuriem jānes šo zaudējumu slogs. Paplašinātas finansiālās represijas rezultātā tie paši pensiju fondi, kas prognozēja 7% ienākumus, pēdējā desmitgadē tik tikko varēja realizēt 2-3%. Bija prognozēts, ka šie pensiju fondi divkāršosies 10 gadu laikā. Tā vietā tie ir pieauguši par 20-30%, kā rezultāts ir nepietiekams finansējums vēl 30-40% apmērā 10 gadu laikā. Tādēļ pensiju izmaksas ir jāsamazina uz pusi, lai tikai saglabātu maksātspēju.

Nesen, līdz ar negatīvas nominālās procentu likmes ieviešanu 2016. gadā, finansiālā represija ir kļuvusi vēl spēcīgāka. Vispirms Japānā un Šveicē un vēlāk lielākajā daļā zema riska attīstītajās valstīs aplēstajam vairāk nekā 7,5 triljonu ASV dolāru globālajam valsts parādam ir negatīvs ienesīgums (5. grafiks). Tas nav prātam aptverams. Kādēļ kādam būtu jāpērk obligācijas ar negatīvu ienesīgumu un jāgarantē sev zaudējumi, nevis vienkārši jāglābj skaidrā nauda? Atbilde. Tās pērk investori, jo viņiem tas ir jādara tāpēc, ka viņi ir piespiesti to darīt ar likumu. Šī ierobežojuma rezultāts ir arī tas, ka 2016. gadā bija jebkad visā pasaulē viszemākie pensiju fondu realizētie ienākumi. Piemēram, CALPERS realizētais ienākums tik tikko sasniedza 0,6%. Ņujorkas štata pensijas plāna realizētais ienākums bija tikai 0,2%.

Tomēr ļaunākais vēl ir priekšā. Pienāks atmaksas diena, kad procentu likmes celsies. Pieaugošas ilgtermiņa procentu likmes var izpostīt obligāciju portfeļus. Neliels procentu likmes pieaugums var radīt milzīgus zaudējumus. Trampa ievēlēšanas dienā globālās procentu likmes palielinājās pietiekami, lai, kā tiek lēsts, no obligāciju portfeļiem liktu pazust dažiem simtiem miljardu dolāru. Kopš viņa ievēlēšanas globālie obligāciju tirgi ir zaudējuši apmēram 1 triljonu ASV dolāru. Milzīgie zaudējumi krājas pensiju fondos, un tas vēl ir tikai sākums.