Dažas mācības no modernā laikmeta rītausmas

Javors Aleksievs (Yavor Aleksiev) | Tirgus ekonomikas institūts | Zelta Avīze Nr. 6 | 2017

Industriālā revolūcija bija izteikti eirocentrisks periods pasaules vēsturē, tomēr tā veidoja pamatu visai modernajai pasaulei. Skarbajām sociālajām, ekonomiskajām un finansiālajām revolūcijām Eiropas valstīs bija sekas visā pasaulē, un tās sniedz svarīgas mācības par mūsdienu Eiropas Savienību, ražošanas mehanizāciju un digitalizāciju, un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi, finanšu spekulācijām. Pievērsīsimies šiem trīs aspektiem.

Banku darbība sāka izplatīties 18. gadsimta beigās, daži komentētāji to pat uzskata par industriālās revolūcijas aizsākumu. Tomēr sociālā un ekonomiskā attīstība bija saistīta ar vairākām ekonomiskām un finansiālām katastrofām. To skaitā ir 1819. gada panika ASV un depresija pēc Napoleona laikmeta, kad bija beigušies Napoleona kari. Šo krīžu dinamika uzskatāmi parāda pieaugošo globālo saistību starp ekonomiku un finansēm, kā arī finanšu tirgu nozīmīguma palielināšanos.

Jaunieviestie „rūpnieciski ražotie produkti” izraisīja šaubas par dažu profesiju turpmāko labklājību, tādēļ daudzviet saskārās ar spēcīgu pretestību, kas galu galā beidzās ar arodbiedrību izveidošanu. Šeit kā piemērus varam uzskaitīt britu ludītu kustību, kuras sekotāji — amatnieki, strādnieki (galvenokārt tekstilrūpniecības nozarē) un lauksaimnieki — cīnījās pret darba mehanizāciju ar sabotāžu (laužot un iznīcinot iekārtas). Kustība pakāpeniski iznīka 1820. gadā pēc tam, kad Parlaments pieņēma vairākus pret to vērstus likumus, kuros bija paredzēts pat nāvessods un izsūtīšana uz Austrāliju.

Frederiks Bastiā (Frédéric Bastiat), iespējams, līdz pat šai dienai ir visdedzīgākais šo sociālo uzskatu kritiķis. 1844. gadā viņš publicēja grāmatu „Ekonomikas sofismi” (Economic Sophisms), kurā iekļauta viņa slavenā satīriskā eseja „Sveču lējēja petīcija” (Candlemakers’ Petition). Atklātas vēstules veidā Francijas Parlamentam un kā visu sveču lējēju „pārstāvis” Bastiā lūdz likumdevējiem palīdzību pret nežēlīgu un netaisnīgu konkurentu — sauli. Bez citiem noteikumiem (ieskaitot tirgus ierobežojumus apelsīnu importam no saulainās Portugāles) Bastiā lūdz izdot likumu, kurā būtu noteikts aizvērt logus un jumta logus mājās, lai nodrošinātu sveču lējēju ražojumu izmantošanu dienas laikā. Likums palīdzētu atbalstīt ciešanu mocīto nozari un radīt vairāk darbavietu.

Neraugoties uz iepriekš minētajām pretestības saliņām, pasaules vēsturē šo industrializācijas un ražošanas inovāciju periodu raksturo lielāka ekonomiskā brīvība gan atsevišķās valstīs, gan starptautiskā līmenī.

Ar līdzīgiem negatīviem uzskatiem var saskarties arī mūsdienās, tie var izpausties kā pretošanās jaunu pakalpojumu ieviešanai (piemēram, ȔBER) vai idejas par kapitāla papildu aplikšanu ar nodokli, lai palēninātu esošās ražošanas modernizāciju. Rezultāts vienmēr ir dabisko deflācijas procesu apstāšanās vai aizkavēšanās lielākas produktivitātes dēļ. Galu galā šāda deflācijas kavēšanas procesa rezultātā, saglabājot darbavietas un/vai dažu ieinteresēto grupu atlīdzības līmeni, pakalpojumi patērētājiem kļūst dārgāki.

Deviņpadsmitā gadsimta sešdesmitajos gados starp vadošajām industriālajām valstīm tika noslēgti vairāki tirdzniecības nolīgumi, kas izraisīja ievērojamu starptautiskās tirdzniecības liberalizāciju. Šo attīstību vēl vairāk veicināja monetāro savienību izveide, piemēram, Latīņu monetārā savienība (LMS) starp Franciju, Beļģiju, Šveici un Itāliju, kas daļēji atviegloja valūtu un preču apmaiņu. 1868. gadā savienībai pievienojās arī Grieķija, savukārt Bulgārija, Rumānija un Serbija nekad netika oficiāli uzņemtas, lai gan bija iesniegušas uzņemšanas pieteikumus pirms šīs savienības sabrukšanas. Turklāt LMS bija precīzs prototips ES institucionālajai kārtībai, kādu to novērojam mūsdienās. Tā bija pirmā reize, kad saskārāmies ar jēdzieniem „Eiropas Savienība”, „Eiropas Komisija” un „Eiropas Parlaments”, kā arī ar mēģinājumu ieviest vienotu valūtu — „euro”.

LMS panīkuma galvenais iemesls ir meklējams pašā tās pirmsākumā, proti, vienotas — un vissvarīgākais — fiksētas zelta un sudraba maiņas likmes noteikšana. Sudraba vērtības samazināšanās starptautiskā mērogā (jo bija atklātas jaunas atradnes un uzlabotas ieguves metodes) noveda pie pārmērīgi augsta sudraba monētu maiņas kursa savienībā, kas galu galā 1878. gadā izraisīja de facto pāreju tikai uz zelta standartu.

Vēl viens iemesls Latīņu monetārās savienības panīkumam bija banknošu drukāšanas neaizliegšana pilnībā, kā arī dažu valstu (īpaši Grieķijas) mēģinājumi samazināt zelta saturu zelta monētās. Šādas zelta monētas vērtības samazināšanas dēļ, kas tika īstenota, reaģējot uz Grieķijas brūkošo ekonomiku, 1908. gadā tā uz laiku tika izslēgta no Latīņu monetārās savienības, bet vēlāk atkal uzņemta. Neraugoties uz institucionālajām atšķirībām, Latīņu monetārajai savienībai un Eirozonai ir daudz līdzību, piemēram, valdību nevēlēšanās ievērot kopīgos noteikumus un pietiekamu instrumentu trūkums, lai novērstu šādu praksi.

Runājot par 19. gadsimtu, nevaram nepieminēt Gregoru Makgregoru (Gregor MacGregor), skotu kareivi, kurš (tomēr) nevis iegāja vēsturē ar saviem militārajiem sasniegumiem, bet gan ar to, ka bija viens no visu laiku lielākajiem krāpniekiem. Viņa gadījums ir daļa no lielākas tendences, proti, pieaugošās kāres pēc finanšu spekulācijām, ko veicināja finanšu nozares izaugsme un arvien vieglāka piekļuve relatīvi lētiem kredītiem (tajā laikā) Anglijā gadsimta sākumā. Daudzi analītiķi šo attīstību saista ar zelta standarta atcelšanu Anglijā 1797. gadā, kas tika darīts ar mērķi vienkāršot valsts militāro kampaņu finansēšanu.

1821. gadā un visos nākamajos gados Gregors Makgregors uzsāka masīvu kampaņu ar informāciju presē, grāmatas publicēšanu un pat dziesmu sacerēšanu un izpildīšanu, visu par un saistībā ar „Poiaisu” (Poyais) — izdomātu valsti, kurā viņš ir valdnieks. Šim blēdim izdevās simtiem investoru pārliecināt iegādāties valdības obligācijas un zemi no viņa neeksistējošās valsts, tādā veidā uzkrājot lielu bagātību. Tomēr stāsts ar to nebeidzas. 1822. gada 10. septembrī no Londonas izbrauca kuģis ar „kolonistiem” un drīz vien tam sekoja citi, tos visus pie dokiem personīgi pavadīja Makgregors. Pēc „apsolītās zemes” sasniegšanas un ievērojami ilgas gaidīšanas, kad viņus apsveiks un apgādās ar visu nepieciešamo Poiaisas valsts iestādes, „kolonisti” drīz saprata, ka ir pamesti Hondurasas džungļos, kas pat vēl šodien ir necaurejami. Lai gan galu galā gandrīz puse no viņiem aizgāja bojā un, neraugoties uz to cilvēku liecībām, kuri spēja atgriezties, Makgregoram izdevās izvairīties no garās likuma rokas. Tādā veidā Makgregors turpināja savas afēras visu nākamo desmitgadi (tostarp Francijā) un dzīves beigās apmetās Venecuēlā, kur viņu 1848. gadā apbedīja ar militāru godu, jo gadsimta sākumā viņš bija piedalījies valsts neatkarības karā.

Kārdinājums viegli nopelnīt naudu arī tagad turpina darīt savu melno darbu. Spilgtu piemēru skaitā ir tā saucamās „piramīdas shēmas”, kuru pamatā ir arvien lielāka skaita cilvēku piesaistīšana. Vairumā gadījumu maldi par ātru, vieglu un drošu iedzīvošanos bagātībā ir informācijas asimetrijas — galvenā instrumenta, ko Makgregors izmantoja savās shēmās — rezultāts. Interneta laikmetā līdzīga loma ir informācijas pārpilnībai, kas liek šaubīties par lietotāju spēju „atsijāt graudus no pelavām”.

No daudzām vērtīgajām 19. gadsimtā gūtajām mācībām var mācīties arī šodien. Lai gan atkal un atkal izrādījusies veltīga, cīņa pret jaunajām tehnoloģijām turpina klupināt sociālo un ekonomisko attīstību. Protekcionisms kļūst arvien iekārojamāka platforma pēc varas izsalkušiem populistiem, un Grieķija turpina „indēt” Eiropas vienotās valūtas sapni. Par spīti digitālajai revolūcijai (vai tikpat iespējams, tās dēļ), informācijas asimetrijas negatīvā ietekme turpinās, savukārt vieglas naudas sapnis pašlaik ir dzīvotspējīgāks nekā jelkad agrāk.