Šveices 20 franku Vreneli monēta (Helvēcija)

Vēsture

20 Šveices franku Vreneli (Helvēcija) zelta monētas nosaukuma izcelsme

Šveices slavenākās zelta monētas, kā arī kā pašas valsts nosaukuma pamatā ir par helvētiem sauktā ķeltu cilts, kas ap 500. gadu p.m.ē apmetās Alpu reģionā, kur mūsdienās atrodas Šveice. Šīs cilts un pēc tam arī reģiona nosaukums saglabājās latīņu valodā. Pašlaik Šveices oficiālais nosaukums ir Šveices Konfederācija jeb Confoederatio Helvetica latīņu valodā, no kā cēlies uz 20 Šveices franku zelta monētas attēlotās valsts personifikācijas skaistās sievietes vārds — Helvēcija.

Šveices franka izcelsme

Līdz pat 19. gadsimta vidum Šveices kantoniem (dalībvalstis) bija atļauts emitēt savas monētas. Vienlaicīgi izmantojot šīs tiesības, kantoni lielā skaitā emitēja monētas ar dažādām nominālvērtībām, atšķirīgu svaru un cēlmetālu saturu, kā arī dažāda veida materiālu sastāvu. Turklāt valstī bija liels ārzemju monētu ieplūdums, jo Šveicei bija ģeogrāfiski izdevīgs stāvoklis tirgū, kā arī samērā lielais skaits dažādos Eiropas galmos nodarbināto algotņu uz mājām veica naudas pārvedumus no citām valstīm. Šāda monētu dažādība sarežģīja ikdienas naudas darījumus, tādēļ, lai situāciju vienkāršotu, kantoni vienojās, ka monētu kalšanas un emitēšanas tiesības turpmāk tiek piešķirtas tikai federālajai valdībai. 1850. gadā, kad bija ieviests šis likums, Šveices Federālā asambleja pieņēma Federālo naudas likumu, saskaņā ar kuru jaunās monetārās sistēmas pamatā ir sudrabs, un jaunās vienotās sudraba monētas nosaukums ir Šveices franks.

Šveices franks un Latīņu Monetārā savienība

1865. gadā Itālija, Francija, Beļģija un Šveice dibināja Eiropas pirmo lielo monetāro savienību, kuru dēvēja par Latīņu Monetāro savienību. Šīs savienības mērķis bija apvienot tās sastāvā esošo valstu naudu vienotā valūtā. Savienības dibinātājvalstis vienojās par vienādu monētu metāla saturu un svaru, kas tika pielīdzināts Francijas sudraba un zelta frankam, kā arī tās vienojās mainīties savā starpā ar katras zelta un sudraba monētām pēc to paritātes, neatkarīgi no tā, kāds bija to dizains, uz tā esošais attēls vai nosaukums. Tika noteiktas abu cēlmetālu standarta proporcijas, kur 4,5 grami sudraba bija pielīdzināmi 0,290322 gramiem zelta, veidojot attiecību 15,5 pret 1. Šī standartizācija veicināja un atviegloja tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tā šķita saistoša citām Eiropas valstīm, kas arī vēlējās savienībai pievienoties. Lai arī savienībai bija vairāki trūkumi, no kuriem viens bija tāds, ka atsevišķu valstu valdības emitēja pārāk daudz banknotes, pārsniedzot noteikto proporciju starp banknotēm un apritē esošajām cēlmetāla monētām, tie visi radās cilvēku sliktas spriestspējas rezultātā, nevis tāpēc, ka ideja par vienoto dārgmetāla monētu būtu piedzīvojusi neveiksmi. Neraugoties uz to, savienība turpināja paplašināties līdz Pirmajam pasaules karam, un tās oficiālās pastāvēšanas beigas pienāca desmit gadus vēlāk — 1927. gadā.

20 Šveices franku zelta monētas izveide

Kaut gan Šveice bija pievienojusies monetārai savienībai, kam pamatā bija gan zelta, gan sudraba monētas, valsts pievienojoties nolēma neizdod savus zelta frankus, un šis lēmums bija spēkā gandrīz divdesmit gadu. Šādam lēmumam bija divi iemesli: Šveices galveno tirdzniecības partneru vidū bija Itālija un Francija, tādējādi valstī ieplūda liels skaits zelta monētu no šīm divām valstīm, un tā kā Šveices valsts pārvalde šīs monētas jau bija noteikusi par likumīgu maksāšanas līdzekli, Šveicei nebija vajadzības emitēt savas zelta monētas. Otrais iemesls: monetārajā savienībā noteiktā zelta monētu nominālvērtība aptuveni atbilda zelta tirgus kursam, tāpēc emitēt un kalt zelta monētas nebija izdevīgi.

Kādu laiku pārējie savienības dalībnieki samierinājās ar otro iemeslu, taču, kad Francija vainoja Šveici „monētu parazītismā”, Šveices Federālā valdība būtībā šīs politiskās ķildas dēļ 1883. gadā nolēma izdot savu zelta franka versiju. Kaut gan valsts sāka Šveices zelta monētu tirāžu, nākamo divdesmit gadu laikā šīs monētas tika emitētas samērā nelielā skaitā. Tomēr tās tirāžas apmēri mainījās, sākoties Pirmajam pasaules karam, kad Francija un Itālija atteicās no sava zelta standarta, to aizstājot ar papīrnaudas monetāro sistēmu. Laikā no Pirmā līdz Otrajam pasaules karam Šveice emitēja aptuveni 51 miljonu zelta franku monētu jeb 83% no visām kopš 1883. gada apgrozībā laistajām 20 Šveices franku monētām.

Šveices franku vērtību noteica zelta standarts.

1971. gadā, ASV nosakot tirgus stāvokli, visā pasaulē zelta standarts tika nomainīts pret vispārēju papīrnaudas monetāro sistēmu. Kaut gan Šveicē tika pieņemta līdzīga papīrnaudas emitēšanas sistēma, likums noteica, ka Šveices Nacionālajai bankai, valsts centrālajai bankai, vismaz 40% no saviem aktīviem jāuzglabā zeltā. Šī iemesla dēļ Šveices Nacionālā banka nevarēja palielināt savus naudas krājumus (izveidot papīrnaudas valūtu no „zila gaisa”), pārsniedzot noteikto papīrnaudas un zelta līdzekļu attiecību. Tādēļ Šveices papīrnaudas franku uzskatīja par uzticamu agrākās zelta monētas atvasinājumu, kas Šveices franku padarījis par stabilāko un vissekmīgāk funkcionējošo papīrnaudas valūtu kopš 70. gadiem.

Diemžēl toreiz pie varas esošie nolēma, ka papīrnaudas valūta zelta vērtībā nav Šveices interesēs, tādēļ ar politisko ietekmi valsts konstitūcijā tika veiktas izmaiņas, 1999. gada aprīlī atceļot Šveices zelta standartu. Gadu vēlāk, kad zelta vērtība pazeminājās līdz zemākajam līmenim pēdējo divdesmit gadu laikā — 250 dolāriem par unci —, Šveices Nacionālā banka pakāpeniski sāka atbrīvoties no savām zelta rezervēm, tās pārdodot. Pirmās daļas pārdošanas process noslēdzās 2005. gadā, pārdodot 1 300 tonnas zelta par vidējo cenu 351 dolārs par unci, kas valstij radīja ievērojamus zaudējumus, ņemot vērā, ka 2011. gadā zelta vērtība sasniedza 1 900 dolārus par unci. Līdz šim Šveices Nacionālā banka ir pārdevusi 1 550 tonnas zelta no savām sākotnējām 2 590 tonnu rezervēm, un šobrīd tai ir atlikušas tikai 1 040 tonnas zelta jeb 10% no Šveices Nacionālās bankas aktīviem.