Austrijas 1 dukāta zelta monēta

Vēsture

Lielākā daļa zelta dukātu, uz kuriem ir atainots Francis Jozefs, tika laistas apgrozībā, sākot ar 20. gadsimta sākumu. 1915. gada 1 dukāta monētu oficiālas kopijas mūsdienās ražo Austrijas Monētu kaltuve.

Dukāta monētas vēsture

Nebūtu pārspīlēti apgalvot, ka dukāts ir pasaules numur viens zelta monēta tās vienveidības ziņā un viena no trim vissvarīgākajām klasiskajām monētām, kas jebkad ir Eiropā ražotas. Dukāts patiesībā nav cēlies Austrijā; tā saknes ir meklējamas Viduslaiku Itālijā. Zelta dukāta, kura vienveidība sekmēja tirdzniecību vairāk nekā 700 gadu garumā, rašanās vieta bija Itālijas pilsēta Venēcija. 12. un 13. gadsimtā Venēcija bija spēcīga tirdzniecības pilsēta un vadošā pilsētvalsts Adrijas jūras piekrastē. Lai paplašinātu pilsētas tirdzniecību un atpazīstamību, tajā laikā pie varas esošais hercogs uzsāka kalt zelta monētas, kuras svēra 3,5 gramus un kuru zelta prove bija 98,6 % (23,68 karāti). Tā kā hercogi (angļu valodā „duke”) valdīja pār pilsētu, jaunā monēta tika nosaukta par „ducatus”, kas latīņu valodā nozīmē „hercogiste” (angļu valodā „dukedom”), un tāpēc arī radies mūsdienu nosaukums „dukāts”.

Dukāta zelta saturs bija mārketinga kampaņa

Jau no paša sākuma dukāts guva tūlītējus panākumus. Tas notika daļēji pateicoties Venēcijas ietekmei reģionā un tās plašajiem tirdzniecības sakariem, taču arī monētas augstā prove bija tas, kas ļāva dukātiem iegūt plašu atpazīstamību un sekmēja tos atzīt kā apgrozībā esošas monētas. Attīrīt zeltu tādā mērā tajā laikā bija sasniegums pats par sevi, un tā rezultātā dukāts mirdzēja tik spožā zelta krāsā, ka citas monētas tam blakus izskatījās pavisam neizteiksmīgi. Neskaitot florīnu, kuram bija līdzīgs standarts un kas līdzās dukātam arī sacentās par vadošās apgrozībā esošās monētas lomu tirdzniecībā, pārējās tā laika monētas bija izgatavotas no zemākas proves sudraba vai zelta. Interesanti ir tas, ka iemesls, kāpēc dukātu izgatavoja ar tik augstu provi bija saistīts ar to, ko mūsdienās mēs sauktu par „mārketingu”. Tīrs jeb 24 karātu zelts ir ļoti mīksts, un tieši tāpēc apgrozībā esošām monētām tik daudz karātu nav piemēroti, jo tās ātri nolietotos. Taču zelta monēta ar tik augstu provi spēj atstarot tās skaisto un valdzinošo zelta krāsu, un šo īpašību novērtē daudzi līdz pat šai dienai.

Zelta dukāts kļūst par vislabāko universālo monētu

Dukāta galvenais mērķis bija paplašināt Venēcijas ietekmi, un tieši to šī monēta arī panāca. Dukāti veicināja tirdzniecību un atviegloja preču apmaksu visā Vidusjūras reģionā, sasniedzot pat tik attālas tirdzniecības vietas kā Indija, Āfrika un Tuvie Austrumi. 15. gadsimtā Venēcijas dukāts bija kļuvis par starptautisku izvēles valūtu. Dukāta popularitāte bija tik liela, ka arī citas valsts un pilsētvalstis sāka atdarināt Venēcijas dukātu, izkaļot savas monētu versijas ar atšķirīgu dizainu vai formu, taču pieturoties pie vienveidības standarta 3,5 gramiem un 98,6 % zelta saturu. Itālijas slavenās pilsētvalstis, kā Roma, Dženova un Florence, tādas ārvalstu pilsētas kā Konstantinopole un Ako, kā arī lielākā daļa Eiropas valstu, tostarp Austrija, Zviedrija, Nīderlande, Vācija un Krievija, kādā savas vēstures posmā kala dukātus. Kopš tā ieviešanas dukātu ir kalušas vairāk nekā 250 dažādas valsts un privātās monētu kaltuves. Visaizraujošākais ir tas, ka, pateicoties tam, ka Venēcijas un citas monētu kaltuves gadu gaitā saglabāja dukāta vienveidību svara un proves ziņā, jēdzienu „dukāts” asociējas ar norēķina vienību. Piecu gadsimtu garumā Venēcijas pilsēta laida apgrozībā dukātus ar līdzīgu dizainu līdz 1797. gadam, kad to iekaroja Napoleons Bonaparts.

Uz dukāta ir attēlots Habsburgu dzimtas ģerbonis.

Habsburgu karaliskā ģimene līdzīgi kā dukāta zelta monēta bija ar plašu un gadsimtiem ilgu ietekmi. Ģimenes saknes meklējamas 10. gadsimtā saistībā ar Habsburgu pils celšanu Ārgavā, Zviedrijā. 13. gadsimta beigās ģimene ieguva varu pār Austrijas hercogisti, pār kuru viņi valdīja ilgāk nekā 600 gadus līdz Austrija kļuva par republiku 1919. gadā. Habsburgi bija viena no Eiropas visietekmīgākajām karaliskajām dzimtām, kas savu ietekmi guva noslēdzot izdevīgas laulības un politiskas apvienības. Laikā starp 15. un 18. gadsimtu tā regulāri valdīja pār Svēto Romas impēriju (politisks veidojums, kas stiepās no Romas Itālijā līdz Vācijas ziemeļu daļai). Ģimenes varas zenītā tā valdīja ne tikai Centrāleiropā, bet tai piederēja arī Spānija, daļa Itālijas, lielākā daļa Nīderlandes teritorijas un valdījumi Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā.

Pēc tam, kad 19. gadsimta sākumā Svētā Romas impērija nonāca Napoleona Bonaparta lielās armijas rokās, attapīgie Habsburgi noslēdza ar Napoleonu vienošanos, solot uzticību, pret kuru viņi saņēma tiesības atgriezties savā ilglaicīgajā cietoksnī Austrijā. Habsburgi pacietīgi apvienoja savas zemes un nostiprināja savu varu, nodibinot Austrijas impēriju, kuras sastāvā bija Austrija un vairākas dienvidos un austrumos esošās vasaļvalstis. Kad Napoleons cieta savu pirmo lielo sakāvi, piedzīvojot smagu militārās akcijas sagrāvi Krievijā, Habsburgi ar citiem sabiedrotajiem ātri nostājās pret viņu un 1815. gadā sakāva Francijas bijušo lielo armiju. Kā vieni no kaujas uzvarētājiem, Habsburgi pieteica savas tiesības uz papildu teritorijām, tostarp Horvātiju, Itālijas ziemeļu daļām (Lombardija-Venēcija) un reģionu, kas mūsdienās ir Rietumaustrija. Paplašinātā Austrijas impērija kļuva par otro lielāko valsti Eiropā ģeogrāfiskajā ziņā, pār kuru Habsburgi valdīja visu nākamo gadsimtu.

Dukāts veicināja tirdzniecību Austrijas impērijā

Pirmais Austrijas dukāts tika laists apgrozībā 16. gadsimta sākumā. Tās kā tirdzniecības monētas atpazīstamība kļuva īpaši jūtama ar Austrijas impērijas paplašināšanos 1816. gadā. Austrijas impērijas sastāvā bija 12 dažādas valstis, kas to padarīja pēc iedzīvotājiem par trešo lielāko daudznacionālo karalisti Eiropā. Tās dinamiskā ekonomika lielā mērā bija atkarīga no tirdzniecības, kuru Austrijas zelta dukāts palīdzēja veicināt. Taču dukāts nebija vienīgā zelta monēta, ko tajā laikā izmantoja Austrijas impērijā. Decimālās skaitīšanas sistēmas monētas, kurām bija zemāks zelta saturs, bija ērtāk lietojamas, tāpēc ikdienā tās tika izmantotas vairāk. Šīs monētas, tostarp Austrijas zelta guldenis un krona un Ungārijas zelta forints, bija apgrozībā līdzās dukātam. Taču Austrijas dukāts bija iecienītākā zelta monēta tirdzniecības darījumu slēgšanā gan Austrijas impērijā, gan ārpus tās.

Franča Jozefa dukāts ir visiecienītākā zelta monēta Centrāleiropā.

Dukāti ar Franča Jozefa attēlu ir vispopulārākā Austrijas zelta dukātu versija. Tā lielā popularitāte ir pateicoties tam, ka Francis Jozefs tika uzskatīts par patriarhālu līderi, kas saturēja kopā impēriju, tādā veidā iemantojot pavalstnieku cieņu. Francis Jozefs ieņēma troni 1848. gadā, bet viņa pirmie divdesmit valdīšanas gadi bija juceklīgi, kad viņa spējas valdīt pār reģionu ar stingru roku tika apšaubītas. Solferīno kaujā Itālijā 1859. gadā militārajā jomā nepieredzējušais Francis Jozefs pats komandēja karaspēku un zaudēja kaujā pret Francijas un Itālijas armijām, kā rezultātā viņam bija sabiedrotajiem jāatdod Lombardija (Milānas reģions). 1866. gadā viņš zaudēja austriešu–prūšu karā, kas nozīmēja to, ka viņam bija Austrijas kontrolē esošais Venēcijas reģions jānodod Prūsijas sabiedrotajam — Itālijas karalim Viktoram Emanuelam. Gadu vēlāk Ungārijas nacionālistiskais sentiments piespieda Franci Jozefu piešķirt tai lielāku autonomiju, vienlaicīgi izveidojot Austroungārijas impēriju. Neraugoties uz šīm neveiksmēm, sākot ar 1867. gadu viņa valdīšanas laiks bija mierpilns un veiksmīgs līdz viņa nāvei 1916. gadā.

Šajā saticības pilnajā laika periodā Austroungārija zēla un plauka. Visā duālajā monarhijā paplašinājās rūpniecība, sabiedrības mākslas un zinātnes nozares plauka, jo īpaši Austrijā, tika modernizēta infrastruktūra, būvēti dzelzceļa tīkli, upju kanāli un ostas. Ungārija kļuva par vienu no galvenajiem pārtikas ražotājiem visai Eiropai, un impērija kopumā kļuva par pasaulē ceturto lielāko iekārtu un mehānismu ražotāju. Ar pieaugošajiem ienākumiem un plaukstošo tirdzniecību Franča Jozefa valdīšanas laiku asociēja ar „bagātības” laiku, kā rezultātā viņa popularitāte cilvēku vidū auga. Viņš bija īpaši populārs Austrijas konservatīvās sabiedrības vidū, kā arī plašu atbalstu viņš guva Slovēnijā, Horvātijā, Ungārijā un Čehijas Republikā. Paraža dāvināt Franča Jozefa dukātus jaundzimušo vecākiem, jaunajiem pāriem vai vienkārši kā atmiņā paliekošu dāvanu kļuva par tradīciju, ko joprojām piekopj bijušās Austroungārijas impērijas valstis.

Austrijas Monētu kaltuve, kas ir Austrijas Centrālās bankas filiāle, ir pasaulē pazīstama monētu kaltuve, kuras vēsture aizsākās 12. gadsimtā. Austrijas Monētu kaltuves stāsts aizsākās 1194. gadā, kad Ričards Lauvassirds samaksāja Austrijas hercogam Leopoldam V 12 tonnas sudraba, lai atbrīvotu viņu no ieslodzījuma. Vēlāk hercogs izmantoja šo sudrabu, lai kaltu sudraba monētas, tā veidojot pamatu Austrijas Monētu kaltuves aizsākumiem. Savā bagātajā un ilgajā vēsturē Austrijas Monētu kaltuve ir saražojusi daudzas Eiropas slavenākās un plaši izmantotās monētas, tostarp zelta kronas, guldeņus, dukātus un sudraba monētas, kā Marijas Terēzes tāleri. Daudzas no Austrijas Monētu kaltuves emitētajām zelta monētām plaši izmantoja tirdzniecībā Austroungārijas impērijas laikā, bet sudraba tāleri kļuva par vienu no visvairāk kaltajām un plašāk izmantotajām sudraba monētām pasaules tirdzniecībā laika no 1750. gada līdz 20. gs. 50. gadiem. Šodien monētu kaltuve ir vislabāk pazīstama ar Eiropā vispieprasītāko investīciju dārgmetāla monētu, zelta un sudraba „Filharmonika”, ražošanu.