Vai augstākajai izglītībai tās pašreizējā veidolā ir jelkāda jēga?

Stefans Kolevs (Stefan Kolev) | Lietišķo zinātņu augstskolas politekonomijas profesors, Cvikava (Zwickau), Vācija | Zelta Avīze Nr. 6 | 2017

Modernajai pasaulei raksturīgās īpašības ir padarījušas diskusijas par augstāko izglītību ne tikai interesantas, bet arī sarežģītas. Pastāv plaši izplatīts viedoklis, ka tehnoloģiju un biznesa pasaules dinamiskā rakstura dēļ zināšanas ātri kļūst novecojušas, kas ir neapstrīdams fakts. Daži novērotāji secina, ka izglītības akadēmiskais raksturs vairs nav svarīgs, un tagad studentiem galvenokārt jāmāca praktiskas iemaņas. Šādi pieņēmumi rada priekšstatu, ka augstākās izglītības sistēma ir un paliks nespējīga apmierināt modernās pasaules vajadzības.

„Ir grūti izdarīt vispārinājumus, turklāt bieži tie ir neatbilstoši”

Es daļēji piekrītu šim argumentam, taisnība, ka universitātes nav labākā vieta, kur mācīt praktiskas iemaņas, tāpat ir taisnība, ka mūsu zināšanas ātri kļūst novecojušas. Tomēr šim argumentam ir divas vājās vietas. Pirmkārt, acīmredzams ir pieņēmums, ka universitātēm jāmāca praktiskas iemaņas. Es tam nevaru pilnībā piekrist un pierādīšu, ka tām ir cits uzdevums. Otrkārt, es neuzskatu, ka mūsdienās ir derīgs jēdziens „augstākā izglītība”. Ņemot vērā augtākās izglītības ekspansiju un globalizāciju dažu pēdējo desmitgažu laikā, šāda sistēma de facto nepastāv, pastāv ļoti liela mācību iestāžu, programmu un mācīšanas metožu daudzveidība. Lai gan ir daudz izcilu universitāšu un profesoru, un tādas, kas ir tikai viduvējas, ir arī tādas, ko es neizvēlētos savu bērnu studijām. Tādēļ es mēģināšu aprakstīt, kas, manuprāt, veido kvalitatīvu izglītību modernās pasaules kontekstā un kā es kā pasniedzējs saprotu savu darbu. Es nebūt neapgalvoju, ka mans apraksts pilnībā aptver visas mūsdienu prakses. Kā jau minēju, nav iespējams izdarīt vispārinājumus par desmitiem tūkstošu universitātēm ar simtiem tūkstošu profesoriem. Tomēr es droši zinu, ka dažas universitātes un profesori uz augstāko izglītību raugās tādā pašā veidā kā es.

Augstākā izglītība nav piemērota ikvienam

Vispirms vēlos paskaidrot, ka neuzskatu augstāko izglītību par absolūti nepieciešamu ikvienam. Piemēram, Vācijā universitātēs vai lietišķo zinātņu universitātēs studē mazāk nekā puse jauniešu. Pārējie iestājas profesionālajās skolās, kurās māca nedaudz teorijas, bet galvenokārt koncentrējas uz praktiskajiem komponentiem. Valstīs bez profesionālās izglītības tradīcijas šo lomu nākas pārņemt augstākajai izglītībai, kas beidzas ar vēl vienu bakalaura grādu. Manuprāt, lielākā daļa uz praksi orientētu jauniešu visvairāk iegūtu no duālas akadēmiskās un profesionālās izglītības modeļa, tāpat kā universitātes, kas citādi kļūtu vēl pārpildītākas.

Nekas nav praktiskāks par labu teoriju

Studenti man bieži jautā: “Kāpēc mums vispār jāmācās teorija?” Es cenšos viņus pārliecināt ar diviem vienkāršiem citātiem. Pirmo esmu aizņēmies no Vācijas ekonomikas ministra 90. gados Gintera Reksroda (Günter Rexrodt), kurš teicis, ka komercdarbība notiek ekonomikā, nevis ministrijās, ko varētu pārfrāzēt tādā nozīmē, ka praktiskās iemaņas var apgūt darbavietā, nevis universitātē. Otrs citāts, ko izmantoju, tiek piedēvēts Imanuelam Kantam (Immanuel Kant), proti, „nekas nav tik praktisks kā laba teorija”. Taisnība, ne es, ne mani kolēģi (kuri māca praktiskākus priekšmetus nekā es) studentiem nevar iemācīt reālas praktiskas iemaņas. Pat tādā izglītības iestādē kā mana, kur profesoriem vienmēr ir kāda praktiska pieredze ārpus universitātes, šī pieredze bieži ir novecojusi, un tam iemesls ir iepriekš minētā dinamiskā attīstība. Tomēr studentiem mēs varam mācīt dažādas teorijas par cēloņu un seku attiecībām, kas pastāv realitātē. Teoriju apguvei ir vismaz divu veidu ietekme. Pirmkārt, tās sniedz aizraujošu ieskatu reālajā parādībā, kas bieži pirmajā acumirklī ir neizprotama, bet rakņāšanās teorijas struktūrā trenē sistēmisko domāšanu. Esmu ievērojis, ka, mācību procesā apgūstot specifisku ekonomikas teorijas aspektu, studenti iegūst citādu pasaules uzskatu attiecībā uz svarīgiem sociāliem jautājumiem, piemēram, tirdzniecību vai migrāciju. Otrkārt, dažādas teorijas, kas izmantotas, lai aprakstītu kādu parādību, paver iespēju kritiskai analīzei un diskusijām, izpratnei par priekšnoteikumiem un loģiskajiem posmiem, no kuriem sastāv teorijas. Tā studentu savstarpējās diskusijās un diskusijās ar profesoru ikviens var attīstīt kritisko domāšanu un izmantot to, lai novērtētu un izanalizētu dažādus realitātes skaidrojumus.

Liels datu apjoms pasauli nepadara skaidrāku vai saprotamāku

Kas notiek ar apgrūtinošajām kvantitatīvajām metodēm, par ko sūdzas daudzi studenti? Mūsdienās mums jāapstrādā arvien lielāks datu daudzums, bet tas pats par sevi nekādā veidā nepadara pasauli skaidrāku vai saprotamāku. Informācijas un zināšanu iegūšana no lielapjoma datiem ir saistīta ar statistikas metodēm, kas kļūst arvien daudzveidīgākas. Tādā veidā dažreiz atkarībā no izmantotās analītiskās metodes no vienādiem datiem var būt izdarīti atšķirīgi un pat pretēji secinājumi. Konstatētās korelācijas un cēloņsakarības bieži, apzināti vai nejauši noved pie bīstamiem manipulatīviem secinājumiem ikdienas darbā vai publiskās debatēs, kas veido komercdarbības vides institūcijas. Ja nav vismaz pamatzināšanu par viltīgiem paņēmieniem, kas saistīti ar šādām metodēm, ikviens var pieļaut nopietnas kļūdas, vērtējot savas darbības, un tādā veidā kļūt par vieglu mērķi ekspertu un pseidoekspertu manipulācijām, kuru empīriskā analīze neatbilst prasībām attiecībā uz kritisko domāšanu, kas parasti tiek apgūta augstākās izglītības procesā.

Nepieciešama reforma, bet ne revolūcija

Neraugoties uz iepriekš izteikto apgalvojumu, ka vispārinājumi nav pieņemami, tomēr vēlos atzīmēt trīs reformas, kas būtu nepieciešamas man zināmo izglītības iestāžu lielākajai daļai. Pirmkārt, faktu iegaumēšana vairs nav dzīvotspējīgs studiju plāns, tas ir ne tikai nevajadzīgs, bet arī kaitējošs — tādu faktu studēšana, kuriem mēs visi varam piekļūt savos tālruņos, mazina mācību programmas vērtīgā satura nozīmi un visu līmeņu studentiem pamatoti rada apātiju pret izglītību kā tādu. Otrkārt, ja mācību programma ir modulāra, pastāv risks, ka mācību kursu izvēle universitātē varētu pārvērsties par „vieglu kredītpunktu medībām”, tādā veidā zaudējot mācību kursu kopsaucēju, neatkarīgi no tā, vai students mācību kursus apgūst nepareizā kārtībā vai izlaiž galveno kursu. Treškārt, konkurencei tūkstošiem universitāšu starpā nebūtu jāļauj izraisīt akadēmiskā grāda inflāciju, t.i., kad universitātes, kuras cenšas finansiāli izdzīvot, dāsni dāvā akadēmiskos grādus. Lai nepieļautu šādu varbūtību, būtu jāievieš vēl sistemātiskākas un sarežģītākas vērtēšanas sistēmas, piemēram, attiecībā uz piešķirto akadēmisko grādu pārredzamību un kvalitāti.

Universitāte sagatavo pilsoņus, nevis tikai speciālistus

Visbeidzot, universitāte un augstākā izglītība nav saistīta vienīgi ar mērķi radīt izpratni par teorētisko un empīrisko. Jēdziens „universitāte” ietver arī visaptverošas izglītības ideālu. Manuprāt, būtisks izglītības jomas uzdevums ir paplašināt studentu vispārējās zināšanas ar humanitārajām zinātnēm, piemēram, vēsturi, filozofiju un ētiku, bagātināt un attīstīt svešvalodu prasmes, un apmaiņas programmu ietvaros rosināt studentus tuvumā iepazīt citas kultūras. Attiecībā par apmaiņas programmām īpaši svarīga mūsdienu Eiropai un Amerikas Savienotajām Valstīm man šķiet Aleksandra fon Humbolta (Alexander von Humboldt) doma, ka „visbīstamākais pasaules uzskats ir to cilvēku pasaules uzskats, kuri nav redzējuši pasauli”. Tādēļ es šādu kultūrapmaiņu uzskatu par ārkārtīgi vērtīgu. Tā piedāvā padziļinātas zināšanas par attiecīgo priekšmetu, sniedz dažādus teorētiskos instrumentus un metodes un attīsta studentam spēju kritiski domāt par šiem instrumentiem un metodēm, kā arī par empīrisko analīzi, šādi ļaujot studenta domāšanai apgūt kompetenci, elastību un mūsdienās tik nepieciešamo aktualitāti. Papildus šiem ieguvumiem studenti var kļūt izglītotāki, ja viņiem ir plašs skatījums uz pasauli. Laikā, kad pieaug populisms (kas lielā mērā balstās uz iracionālām idejām, manipulatīvas datu interpretācijas un izpratnes trūkuma par citām kultūrām), izglītība (visos līmeņos, ne tikai augstākā izglītība) joprojām ir viens no galvenajiem pretsvariem šiem nopietnajiem draudiem jebkurai brīvai sabiedrībai.