Itālijas 20 liras - Viktors Emanuels II

Vēsture

Savoju dinastija un Itālijas 20 liru zelta monēta

Par Itālijas 20 liru zelta monētas radīšanu jāsaka paldies vienai no vecākajām karaliskajām ģimenēm pasaulē, proti, Savoju dinastijai. Savoju dinastijas mantojums aizsākās gandrīz gadsimtu senā pagātnē kādā mazā Alpu teritorijā starp Šveici, Franciju un Itāliju. Interesanti ir tas, ka nākamo gadsimtu laikā Savoju dinastija nepaplašināja savas teritorijas ierastajā veidā, proti, iekarojot tās, bet gan noslēdzot izdevīgas laulības un veicinot dažādu apvienību veidošanos. Lai arī dinastija vairākkārt zaudēja savas teritorijas lielākiem reģionālajiem „spēlētājiem”, kā piemēram, Napoleonam Bonapartam, tā pārsteidzošā kārtā vienmēr spēja atgūt savas zemes un pat iegūt daļu jaunas zemes savā īpašumā.

19. gs. sākumā Itālija bija daļa no Francijas impērijas, bet, tā kā Napoleons cieta sakāvi Vaterlo kaujā, impērija sabruka, un Francijas valdīšanas laiks pār Itāliju beidzās. Itāliju sadalīja reģionos, no kuriem vairāki kļuva par Austrijas satelītvalstīm, pateicībā par tās dalību Napoleona karos. Savoju dinastijai Itālijas dalīšanas laikā paveicās, jo tā ieguva autonomu varu pār Sardīnijas salu un Itālijas ziemeļrietumu daļu, kas robežojas ar Franciju. Jauno reģionu dēvēja par Sardīnijas karalisti, un tas kļuva par vienu no trīs lielākajiem Itālijas reģioniem.

Sadalītajai Itālijai nebija ne vienotas valdības, ne spēcīgas armijas, kas precīzi atbilda Austrijas plāniem, tādā veidā ļaujot tai vieglāk netieši pārvaldīt lielas Itālijas teritorijas. 19. gs. vidū dzima spēcīga revolucionāra nacionālistu kustība, kas vēlējās Itāliju apvienot. Pēc vairākiem sacelšanās gadījumiem lielākajās Ziemeļitālijas pilsētās pret Austrijas varu, Sardīnijas karaliste, kas vēlējās paplašināt savas teritorijas, nolēma pieteikt Pirmo Itālijas neatkarības karu pret Austriju. Revolūcijas dalībniekiem diemžēl nepaveicās, jo pēc vairāku smagu sakāvju piedzīvošanas pret Austrijas armiju šai militārajai akcijai ātri vien tika pielikts punkts.

Ievainota, bet ne sakauta Sardīnijas karaliste ar Viktoru Emanuelu II priekšgalā pēc desmit gadiem mēģināja vēlreiz, 1859. gadā piesakot Otro Itālijas neatkarības karu pret Austriju. Šī militārā akcija izrādījās daudz veiksmīgāka, daļēji pateicoties militārajam atbalstam, ko sniedza Francijas Napoleons III, un spēcīgākajai un sakārtotākajai nacionālistu kustībai, kuras priekšgalā bija bēdīgi slavenais Itālijas revolucionārs Džuzepe Garibaldi. Pēc diviem asiņainiem gadiem Viktoram Emanuelam II izdevās nostiprināt kontroli pār visu Itāliju, izņemot Romu un Venēcijas reģionu valsts ziemeļaustrumos. Tā rezultātā 1861. gadā tika pasludināta Itālijas karaliste ar karali Viktoru Emanuelu II kā tās monarhu. Lai atzīmētu piecdesmit gadu ilgos centienus apvienot Itāliju, tika ieviesta zelta lira, uz kuras bija uzvarētāja karaļa Viktora Emanuela II krūšutēls un viņa dinastijas, Savoju dinastijas, karaliskais ģerbonis. Ņemot vērā, cik svarīga loma viņam bija Itālijas apvienošanā, daudzi karali Viktoru uzskatīja par „Tēvzemes tēvu”. Lai arī viņš nebija vienīgais, pateicoties kuram bija iespējama Itālijas apvienošana, viņš noteikti pierādīja sevi kā lielisks diplomāts un militārais stratēģis. Karalis Viktors Emanuels II stingri valdīja pār Itāliju līdz savai nāvei 1878. gadā, kad tronis tālāk tika nodots viņa dēlam Umberto I.

Liras zelta monētas apvieno Itālijas valūtu.

Savoju dinastija apvienoja ne tikai pašu Itāliju, bet arī tās valūtu. Pirms apvienošanās katram reģionam bija pieņemts izdot pašiem savas apgrozībā esošas monētas. Piemēram, Pāvesta valstī (Itālijas teritorija, kurā valdīja pāvests), lietoja skudo, Neapoles karalistē tirgojās ar piastrām, Lombardijas-Venēcijas teritorijā kala florīnus, savukārt Sardīnijas karalistē emitēja liras. Jaunās zelta liras bija kā turpinājums Sardīnijas karalistē izmantotajai valūtai. Iemesls, kāpēc tika izvēlēta Sardīnijas lira, bija tāds, ka to jau 1816. gadā vienādoja, pielīdzinot to Francijas zelta franka metāla saturam un svaram. Tas ļāva lirai būt apgrozībā Francijā pēc tās paritātes ar franku, tāpat kā frankam būt apgrozībā Sardīnijas karalistē, kas atviegloja tirdzniecību un preču maiņu. Turklāt Itālijas valūtas apvienošanas laikā Francijas zelta franks bija ietekmīga reģionālā valūta, tāpēc lēmums pielīdzināt liru Francijas frankam bija pašsaprotams. Jaunā zelta liras vienveidība veicināja tirdzniecību Itālijas iekšienē, kā arī palīdzēja Itālijai kļūt par vienu no Eiropas pirmās lielās monetārās savienības, Latīņu Monetārās savienības, dibinātājvalsti.

Itālijas 20 liru zelta monēta bija daļa no Eiropas zelta standarta.

1865. gadā Itālija, Francija, Beļģija un Šveice dibināja Eiropas pirmo lielo monetāro savienību, kuru dēvēja par Latīņu Monetāro savienību. Šīs savienības mērķis bija apvienot tās sastāvā esošo valstu naudu vienotā valūtā. Savienības dibinātājvalstis vienojās par vienādu monētu metāla saturu un svaru, kas tika pielīdzināts Francijas sudraba un zelta frankam, kā to Sardīnijas karaliste bija paveikusi jau 50 gadus iepriekš, kā arī tās vienojās mainīties savā starpā ar katras zelta un sudraba monētām pēc to paritātes, neatkarīgi no tā, kāds bija to dizains, uz tā esošais attēls vai nosaukums. Tika noteiktas abu cēlmetālu standarta proporcijas, kur 4,5 grami sudraba bija pielīdzināmi 0,290322 gramiem zelta, veidojot attiecību 15,5 pret 1. Standartizācija veicināja un atviegloja tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tā šķita saistoša citām Eiropas valstīm, kas arī vēlējās savienībai pievienoties. Lai arī savienībai bija vairāki trūkumi, no kuriem viens bija tāds, ka atsevišķu valstu valdības emitēja pārāk daudz banknotes, pārsniedzot noteikto proporciju starp banknotēm un apritē esošajām cēlmetāla monētām, tie visi radās cilvēku sliktas spriestspējas rezultātā, nevis tāpēc, ka ideja par vienoto dārgmetāla monētu būtu piedzīvojusi neveiksmi. Neraugoties uz to, savienība turpināja paplašināties līdz Pirmā pasaules kara sākumam, un tās oficiālās pastāvēšanas beigas pienāca desmit gadus vēlāk 1927. gadā.