Francijas 20 franki — Francijas Napoleons III ar vainagu

Vēsture

Francijas zelta franka izcelsme

Zelta franka aizraujošā vēsture aizsākās 14. gadsimtā Simtgadu kara laikā. Tas bija laiks, kad starp Franciju un Lielbritāniju notika ilgstoša konfliktu virkne, un Kaujas pie Puatjē laikā 1356. gadā Francijā angļi saņēma gūstā Francijas karali Žanu II. Angļi vēlējās par Francijas karali saņemt izpirkuma naudu trīs miljonu zelta monētu apmērā. Kad tika panākta vienošanās par nosacījumiem, karali Žanu atbrīvoja, un viņa atgriešanās no gūsta tika atzīmēta, izdodot zelta monētu ar nosaukumu franc à cheval („brīvs uz zirga”), atsaucoties uz to, kā karalis kā brīvs cilvēks izjāja no gūsta zirga mugurā. Lai arī jaunās zelta franku monētas pēc tam tika izmantotas tirdzniecībā visā Francijā, tās bieži tika revalvētas. Situācija mainījās, kad Napoleons Bonaparts nāca pie varas 19. gs. sākumā.

Napoleons Bonaparts apstiprināja Francijas 20 franku zelta monētu

Uzskatīts par vienu no pasaules vadošajiem militārajiem līderiem, Napoleons Bonaparts ar savām labajām politiķa prasmēm pēc Francijas revolūcijas beigām iecēla sevi par Francijas valdības Pirmo konsulu. Kā pārliecinošs zelta piekritējs, 1803. gadā viņš apstiprināja Napoleona zelta monētas standartizāciju un izveidi. Jauno monētu sākotnēji izkala divās — 20 franku un 40 franku — nominālvērtības. Vēlāk tika izdotas un dažādos laikos izkaltas arī 5, 10, 50 un 100 franku monētas, bet vispopulārākā un visvairāk eksemplāros izkaltā bija 20 franku zelta monēta. 20 franku Napoleona zelta monēta svēra 6,45 gramus, un tās sastāvā bija 90% jeb 5,805 grami zelta. 20 franku zelta monēta pēdējo reizi tika emitēta 1914. gadā un, lai arī tās dizains un uz tās esošais attēls šajā laikā mainījās, monētu nominālvērtība un vienveidība saglabājās tāda pati, kas veicināja monētas labo slavu un popularitāti kā viena no uzticamākajām un precīzākajām zelta monētām. Visas 20 franku zelta monētas, kas tika izkaltas 19. un 20. gs., tika dēvētas par Napoleoniem.

Uz Francijas 20 franku zelta monētas attēlotais Napoleons III, dzimis 1808. gadā Parīzē, pilnajā vārdā Luijs Napoleons (III) Bonaparts, bija Napoleona I brāļadēls. Kad Napoleons I zaudēja varu 1815. gadā, viņa dinastiju izstūma no Francijas, un tādēļ Napoleonam III nācās uzaugt izsūtījumā. Izsūtījuma laikā Šarls Luijs Napoleons pastāvīgi kaldināja plānus, kā atgūt varu pār bijušo Napoleona impēriju kā tās likumiskajam mantiniekam.

1848. gadā viņam radās šāda izdevība, kad pēc Februāra revolūcijas Francijas karalis Luijs Filips tika gāzts no troņa. Pēc atgriešanās Francijā Šarls Luijs Napoleons tautas vēlēšanās ieguva balsu vairākumu. Kā rezultātā viņu iecēla par Francijas Republikas prezidentu. Pirmajos valdīšanas gados viņš bija prezidents, bet tā kā Francijas konstitūcijā bija noteikts, ka prezidentam ir tikai viens pilnvaru termiņš, viņš veica valsts apvērsumu, kura laikā pasludināja sevi par Francijas imperatoru, turpinot valdīt pār valsti nu jau kā diktators.

Lai arī viņa valdīšanas režīms bija autoritatīvs, Napoleons III bija ļoti veiksmīgs valsts vadītājs, kurš Francijas sabiedrībā ieviesa ievērojamas pozitīvas pārmaiņas. Viņa divdesmit gadu valdīšanas laikā Francija piedzīvoja gan ekonomisku, gan sociālu labklājību. Dažas no viņa ievērojamākajām sociālajām reformām bija tiesību piešķiršana darbiniekiem streikot un veidot arodbiedrības, kā arī sievietēm nodrošināt plašāku piekļuvi valsts izglītībai. Viņa politika ekonomikas jautājumos iekļāva Francijas ekonomikas pieejamības paaugstināšanu, pazeminot tarifus un tādā veidā veicinot tirdzniecību. Viņš ieguldīja lielus naudas līdzekļus Francijas infrastruktūrā: tika būvētas dzelzceļa līnijas, kanāli, ceļi un ostas. Viņa valdīšanas laikā Francijas kara flote kļuva par otro lielāko kara floti aiz Lielbritānijas. Tāpat ievērojami pieauga arī Francijas rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana, kas pirmo reizi pēdējo gadsimtu laikā ļāva samazināt bada risku.

Lai arī liels skaits Francijas vēlētāju atbalstīja Napoleonu III, viņš saskārās ar aizvien pieaugošu iekšējo politisko opozīciju. 1870. gadā Napoleonu III sagūstīja, kad viņa armija zaudēja kaujā pret prūšiem. Pēc sakāves kaujā Francija padevās un zaudēja Francijas–Prūsijas karā. Napoleona III politiskie ienaidnieki izmantoja Francijas novājināto stāvokli un karaļa prombūtni un atcēla viņa kā Francijas imperatora pilnvaras. Napoleonu III atbrīvoja, kad starp Franciju un Prūsiju tika parakstīts miera izlīgums. Neraugoties uz to, ka viņš bija atbrīvots no gūsta, Napoleons III nevarēja atgriezties mājās, jo viņam bija atņemts viņa politiskais statuss, kā arī sabiedrība joprojām bija neapmierināta zaudētā kara dēļ. Šarls Luijs Napoleons Bonaparts izlēma ar sievu pārcelties uz dzīvi Lielbritānijā, kurā nodzīvoja līdz savai nāvei 1973. gadā.

Francijas 20 franki - Eiropas zelta standarts

Ironiski, ka Napoleona 20 franku zelta monētā veiksmīgāk apvienoja Eiropu naudas ziņā un līdz ar to arī tirdzniecības un labklājības ziņā, nekā pats Napoleons, cenšoties to panākt ar varu. Un, kamēr Napoleona iekarotās teritorijas ātri tika zaudētas, 20 franku zelta monēta panāca pilnīgi pretējo. Tā tika plaši izmantota un kļuva par pamatu Eiropas pirmajai lielajai monetārajai savienībai, kuru dēvēja par Latiņu monetāro savienību. Šo monetāro savienību sākotnēji dibināja Francija, Beļģija, Itālija un Šveice 1865. gadā, kas bija kā mēģinājums apvienot attiecīgo valstu naudu vienotā valūtā. Francijas zelta franka nevainojamā vienveidība un Francijas lielās ekonomikas vilinājums radīja stimulu un pamatu jaunai „eiro” valūtai.

Savienības dibinātājvalstis pieņēma franku par tās naudas vienību un vienojās brīvi mainīties savā starpā ar katras zelta un sudraba monētām pēc to paritātes, neatkarīgi no tā, kāds bija to dizains, uz tā esošais attēls vai nosaukums. Tika noteiktas abu cēlmetālu standarta proporcijas, kur 4,5 grami sudraba bija pielīdzināmi 0,290322 gramiem zelta, veidojot attiecību 15,5 pret 1. Standartizācija veicināja un atviegloja tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tā šķita saistoša citām Eiropas valstīm, kas arī vēlējās savienībai pievienoties. Lai arī savienībai bija vairāki trūkumi, no kuriem viens bija tāds, ka atsevišķu valstu valdības emitēja pārāk daudz banknotes, pārsniedzot noteikto proporciju starp banknotēm un apritē esošajām cēlmetāla monētām, tie visi radās cilvēku sliktas spriestspējas rezultātā, nevis tāpēc, ka ideja par vienoto dārgmetāla monētu būtu piedzīvojusi neveiksmi. Neraugoties uz to, savienība turpināja paplašināties līdz Pirmajam pasaules karam, un tās oficiālās pastāvēšanas beigas pienāca desmit gadus vēlāk 1927. gadā.

Francijas 20 franku zelta monētas joprojām ir cieņā.

19. un 20. gs. laikā Napoleona zelta monētas bija plaši izplatītas Eiropā un visā pasaulē. Francija 19. gs. sākumā bija iekarojusi lielu daļu Eiropas un savu koloniālo varenību sasniedza 20. gs. sākumā. Lai sekmētu tirdzniecību un ieguldījumus, Napoleona 20 franku zelta monētas kļuva par pirmo izvēli, pateicoties to vienveidībai un uzticamībai. Lielāko daļu Napoleona zelta monētu emitēja pēc 19. gs. 50. gadiem, kas sakrita ar Latīņu Monetārās savienības paplašināšanos un koloniālās Francijas impērijas varas virsotni. Napoleona monētu sērijas ražošanu pārtrauca 20. gs. sākumā ar tās pēdējo 20 franku Gaiļa zelta monētu. Lai arī Napoleona zelta monētas vairs neražo, tās joprojām ir populāras, un mūsdienās tās ir visvairāk tirgotās klasiskās zelta monētas vairākās Eiropas valstīs, tostarp Francijā.

Ar Francijas impērijas paplašināšanos pieauga vajadzība pēc zelta un sudraba. Lai apmierinātu milzīgo pieprasījumu, zelta frankus kala vairākās monētu kaltuvēs un gadu gaitā, kad tās tika emitētas, iekārotās zelta monētas tika ražotas vairāk nekā divdesmit monētu kaltuvēs Francijā, kā arī citās valstīs, pār kurām valdīja Francija. Katrai monētu kaltuvei, kas kala zelta frankus, bija pienākums iespiest unikālu identifikācijas zīmi uz katras monētas, lai to izcelsme būtu vieglāk izsekojama. Zīme varēja būt burts, simbols vai monogramma. Piemēram, burts „A” norādīja, ka monēta ir kalta Parīzes monētu kaltuvē, savukārt burts „R” vai kroņa simbols bija Romas monētu kaltuves zīme. Lai arī zelta frankus ražoja visā Francijā un Eiropā, lielākā daļa šo zelta monētu tika izkaltas Parīzes monētu kaltuvē. Parīzes monētu kaltuve, ko 864. gadā dibināja Francijas karalis Kārlis Plikgalvis, ir lielākā un vecākā monētu kaltuve Francijā, kā arī tā ir vecākā Francijas iestāde kopumā. Lai arī šī monētu kaltuve bija valdības iestāde, kuras pienākums bija kalt apgrozībā esošās Francijas monētas, šis pienākums gandrīz gadsimta garumā tika uzticēts arī citām Francijas monētu kaltuvēm, kas arī ir iemesls, kāpēc uz Napoleona zelta monētām ir redzamas dažādu monētu kaltuvju zīmes.

1878. gadā Parīzes monētu kaltuvei tika piešķirta ekskluzīva privilēģija būt par vienīgo Francijas monētu kaltuvi, kas ražo apgrozībā esošās monētas, un šodien tā ir valsts galvenā monētu kaltuve un vienīgā Francijas oficiālās valūtas, eiro, monētu ražotāja.