Vēsture
Karaliskais ērglis un Vācijas zelta marka
Apskatot 20 marku Vilhelma II zelta monētu, uz tās reversa esošais spēcīgais karaliskais ērglis īpaši izceļas. Šī monēta ar ērgļa jeb bijušās baisās Vācijas impērijas ģerboņa detalizēto atainojumu ir kā izcils mākslas darbs, kuram turklāt ir aizraujoša, vairāku gadsimtu gara vēsture.
Pirms valsts apvienošanas 1871. gadā Vācijas teritorija sastāvēja no neskaitāmām valstīm, karalistēm, hercogistēm un brīvpilsētām, kurās valdīja dažādi muižnieki, karaliskās dzimtas un monarhi. Visietekmīgākā karaliskā dinastija bija Vācijas Hoencollernu dzimta, kuras pirmsākumi meklējami 11. gadsimtā. No šīs dzimtas nāca vairāki no visietekmīgākajiem karaļiem, kuri nostiprināja varu un valdīja pār Prūsijas karalisti un pēcāk arī Vācijas impēriju.
Viens no tādiem karaļiem bija Vilhelms I, kas bija Vilhelma II (kurš ir attēlots uz šīs monētas) vectēvs un Prūsijas karalistes valdnieks no 1861. gada līdz 1888. gadam. Tolaik Prūsijas karaliste bija vadošā vācu karaliste un militāra lielvara, kas tās varas zenītā 1876. gadā iekļāva daļu mūsdienu Vācijas, austrumos stiepjoties līdz Krievijai un rietumos līdz Beļģijai. Lielākoties pateicoties Prūsijas militārajam spēkam, karalis Vilhelms I ar viņa „labās rokas” — baisā Vācijas kanclera Oto fon Bismarka palīdzību spēja nodibināt Vācijas impēriju, kurā Prūsija bija tās pamatu pamats.
Un uz šīs monētas atainotais karaliskais ērglis patiesībā ir nedaudz izmainīta Prūsijas karalistes ģerboņa versija. Tādā veidā tūkstoš gadus senā Hoencollernu dzimta, kuras slavenākie pārstāvji bija Vilhelms I un Vilhelms II kā Prūsijas karaļi, netiešā veidā tiek pārstāvēta ar uz Vācijas markas zelta monētām atainoto karalisko ērgli. Interesanti ir tas, ka pēc tam, kad 1918. gadā Vācija likvidēja monarhiju, karaliskā ērgļa analogs attēls tika arī turpmāk izmantots uz apgrozībā esošajām monētām un papīra markām, un tas pats ērglis ir atainots arī uz šodienas Vācijas eiro monētām, lai gan tā dizains ir ievērojami izmainīts.
Vācijas tirdzniecība balstās uz zelta markām
Pirms valsts apvienošanas Vācijas monetārā sistēma bija tik pat sadrumstalota, cik tās teritorija. Valsts bija sadalīta vairākos valūtu apgabalos, kuros izmantoja atšķirīga dizaina, nosaukuma, proves un metāla satura monētas. Sudraba monētas bija izvēles valūta, bet zelta monētas bija mazsvarīgākas. Šīs dažādās valūtas varēja brīvi mainīt, ievērojot noteiktu maiņas kursu; lai arī šāda sistēma veiksmīgi darbojās, spēcīgās Vācijas tirdzniecības intereses nepārtraukti norādīja uz vienotas monetārās sistēmas nepieciešamību.
Pēc valsts apvienošanas 1871. gadā un Vācijas impērijas dibināšanas Vācijas valdība izveidoja jaunu uz zeltu balstītu monetāru sistēmu, pirmoreiz valsts vēsturē veiksmīgi ieviešot tīra zelta standartu. Impērijas zelta monētas ieviesa 10 un 20 marku nominālvērtībās, uz kurām bija pirmā Vācijas ķeizara karaļa Vilhelma I krūšutēls. Vācija pēc Anglijas un Portugāles bija trešā valsts, kura balstīja savu monetāro sistēmu uz zeltu. Šī sistēma pastāvēja līdz Pirmajam pasaules karam, vadot Vācijas otro rūpniecības revolūciju, kuras laikā tā tāpat kā Amerikas Savienotās Valstis piedzīvoja apbrīnojamu izaugsmi, kļūstot par vadošo pasaules ekonomiku.
20 marku zelta monētas pasargāja Vāciju no hiperinflācijas
Pirmā pasaules kara sākums 1914. gadā piespieda Vācijas Centrālo banku apturēt zelta standartu. Vācijas papīra markas bez jebkāda seguma ieņēma vadošo lomu kā norēķinu līdzeklis, un tās kļuva par galveno valdības rīku milzīgo kara izdevumu finansēšanā. Kara laikā papīra naudas iespiedmašīnas darbojās nepārtraukti un līdz 1918. gadam saražoto papīra marku apjoms bija četrkāršojies, kas ievērojami sakāpināja patēriņa cenas. Taču paaugstinātie naudas krājumi un tam sekojošais cenu kāpums joprojām bija pieņemams; tas patiesībā bija ļoti līdzīgs pārējo valstu (jo īpaši Anglijas un Francijas) situācijai šajā laika periodā. Viss mainījās pēc kara beigām, kad uzvarētājvalstis uzlika sakautajai un ekonomiski sagrautajai Vācijai milzīgas reparācijas.
Tā kā šīs reparācijas bija jāatmaksā ārzemju valūtā vai zeltā, Vācijas valdība domāja, ka tā varēs atrisināt šo problēmu ar drukātām markām, kuras pēc tam varētu izmantot nepieciešamās valūtas vai zelta pirkšanai. Sākotnēji tas šķita labs risinājums, bet jaunu papīra marku laišana apgrozībā tikai paaugstināja jau tā augsto inflāciju. Jo vairāk ārzemju valūtas vai zelta Vācijas valdība iegādājās, jo straujāk krita papīra markas vērtība.
1920. gadā patēriņa cenas kopš kara sākuma bija pieaugušas divpadsmitkārtīgi, ievērojami ietekmējot vienkāršos Vācijas pilsoņus un viņu dzīves līmeni. Pēc trīs gadiem Vācijas valdība vairs nebija spējīga samaksāt piespriestās reparācijas; tā nevarēja iegūt tai vajadzīgos finanšu aktīvus, jo neviens nevēlējās pieņemt vērtību zaudējušās Vācijas papīra markas. Tas piespieda Franciju okupēt Rūras apgabalu, kurš bija viens no Vācijas vissvarīgākajiem rūpniecības reģioniem, tā piespiežot Vāciju turpināt maksāt reparācijas precēs un izejmateriālos.
Rūras apgabala okupācija iedragāja jau tā vājo Vācijas ekonomiku, kas apvienojumā ar miljoniem neapmierinātu darbinieku ievērojami paaugstināja cenas, un bailes par to, ka Francija varētu iebrukt Berlīnē, pilnībā pārņēma tautu, kā rezultātā tā zaudēja ticību un pārliecību Vācijas politiskajai iekārtai un valsts Centrālajai bankai. Panikai izplatoties, visi sāka mainīt markas pret materiālām lietām par jebkādu cenu. Tā bija psiholoģiska rīcība, kas noveda pie hiperinflācijas. Tikai pāris mēnešus vēlāk nesamērīgi augstie inflācijas rādītāji padarīja Vācijas papīra marku pilnīgi nevērtīgu. Šajā laikā valūtas vērtība kritās tik strauji, ka cenas divkāršojās dažu stundu laikā, kas noveda pie tā, ka Vācijas mājsaimnieces sāka izmantot papīra markas krāsns kurināšanai, jo tās bija mazāk vērtas nekā malka.
1923. gada beigās 20 marku zelta monēta bija vērta 23 kvintiljonus papīra marku, kas uzskatāmi apliecināja, ka zelts ir kā nodrošinājums pret inflāciju. Palaimējās tiem, kuri paturēja savas zelta markas, jo tās spēja paglābt no daudzām nelaimēm, kas Vāciju piemeklēja šajā laika periodā.