Vēsture
Dzimis 1817. gadā, Vilhelms III 1849. gadā sekoja tēvam tronī kā Nīderlandes karalis. Pagātnē saistīts ar militāro jomu, Vilhelms bija vienkāršs un konservatīvs vīrs, kas atbalstīja armiju un noraidīja jebkādus karaliskās varas ierobežojumus. Lai arī viņš bija iecienīts parasto cilvēku vidū, liberālais holandiešu sabiedrības slānis nebija par viņu īpašā sajūsmā.
Neskatoties uz karaļa Vilhelma personību, viņa valdīšanas laiku izteikti iezīmēja straujā ekonomiskā ekspansija no 1850. līdz 1900. gadam. Līdz 19.gs vidum, Nīderlandi piemeklēja vairākas ekonomiskās krīzes, epidēmijas un dabas katastrofas, kas ievērojami palēnināja valsts attīstību salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Tas viss strauji mainījās karaļa Vilhelma valdīšanas laikā. Ap 1890.gadu rūpnieciskā ražošana bija dubultojusies apmēros, salīdzinot ar 1820.gada apjomiem, un līdz ar pāris reformām, kas veicināja eksporta izplatību, valsts nozīmīgos apmēros attīstīja lauksaimniecības produktu ražošanu – iezīmi, kas saglabājusies līdz pat šodienai. Lai pārvadātu produktus, tika uzstādīti vairāk nekā 2000km gari dzelzceļa sliežu ceļi, uzbūvētas ostas un izraksti plaši kanālu tīkli. Ap gadsimta beigām nīderlandieši bija atguvuši zaudēto zemi, tādēļ karaļa Vilhelma valdīšanas periods tiek uzskatīts par labvēlīgu periodu valsts vēsturē. Vilhelms valdīja līdz savai nāvei 1890. gadā, atstājot troni savai meitai un nākamajai karalienei Vilhelmīnai.
Nīderlandes guldenis — zelta monēta
Vēsture liecina, ka valstis, kas veiksmīgi izmantojušas savas salīdzinošās priekšrocības, ir spējušas vairot savu bagātību un paplašināt savas teritorijas. Lai gan Nīderlande šajā ziņā neatšķīrās, tās vēsturiskie aizsākumi kā jūras un koloniju lielvarai sākās ar salīdzinoši savdabīgu, bet gardu resursu — zivīm.
Tā kā Ziemeļjūra bija bagāta ar zivīm, nīderlandieši kļuva par lieliskiem zvejniekiem. Lai pilnībā izmantotu šo bagāto zivju krājumu sniegto labumu, nīderlandieši pilnveidoja savu kuģubūves tehniku, kas ļāva tiem izveidot ātrus un izturīgus kravas kuģus. Nīderlandiešu kravas kuģi fluyts varēja pārvadāt lielākas kravas ar mazāku apkalpi nekā sāncenšu kuģi; turklāt, pateicoties 16. gadsimta tehnoloģiskajam sasniegumam — nīderlandiešu izgudrotajām ar vēju darbināmām kokzāģētavām, šo kuģu būve izmaksāja lētāk. Šis izgudrojums kokus pārvērta baļķos daudz efektīvāk, kas ļāva ievērojami samazināt kuģubūves izmaksas.
Līdz 1670. gadam nīderlandieši bija izveidojuši apjomīgu tirgotāju kuģu floti; viņiem bija vairāk kuģu nekā Lielbritānijai, Francijai, Vācijai un Spānijai kopā. Tā kā nīderlandieši bija dzimuši tirgotāji, viņi izveidoja kuģošanas ceļus uz Ziemeļameriku un Dienvidameriku, kā arī uz Tālajiem Austrumiem, vienlaikus nodibinot vairākas kolonijas (no kurām tie guva ievērojamu peļņu) un nostiprinot Nīderlandes Republikas reputāciju kā vienai no pasaules galvenajiem tirdzniecības centriem.
Lai šo tirdzniecību veicinātu, bija nepieciešams maiņas līdzeklis, kas nīderlandiešus pamudināja laist apgrozībā dažāda veida zelta un sudraba monētas. Nīderlandiešu dukāti, stīveri, kavalieri un dukatoni bija tikai dažas no tirdzniecībā plaši izmantotajām monētām, kuras nīderlandiešu tirgotāju flote izplatīja visā pasaulē. Guldenim, savukārt, bija nedaudz atšķirīgs mērķis.
Pēc Nīderlandes Apvienotās Karalistes dibināšanas 1815. gadā, kurā tika apvienotas visas Nīderlandes provinces zem viena valdnieka, guldenis tika ieviests, lai līdz pat 1933. gadam tas kalpotu kā jaunās karalistes oficiālā valūta. Guldenis (nīderlandiešu valodā „gulden”), kura nozīme ir „zeltīts”, tika kalts 5, 10 un 20 guldeņu nominālvērtībās, no kurām 10 guldeņi kļuva par visiecienītāko monētu. Turklāt, neskaitot nelielus uzlabojumus tās dizainā (kopumā visā guldeņu izmantošanas laikā tas palika nemainīgs), monētas 21,6 karātu prove un tās izmērs palika nemainīgs 115 gadu garumā, kas patiešām apliecina šīs monētas popularitāti. Visvairāk emitētie guldeņi bija ar karaļa Viljamsa III un karalienes Vilhelmīnas attēliem.