Vēsture
Beļģijas zelta franks un karalis Leopolds II
Gadu pēc Beļģijas neatkarības iegūšanas no Nīderlandes 1831. gadā, jaunā karaliste ieviesa pati savas monētas, ko dēvēja par Beļģijas frankiem, kas svara un metāla satura ziņā līdzinājās Francijas monētām. Sākotnēji monētas tika kaltas tikai no sudraba un bronzas, taču 1834. gadā ieviesa arī Beļģijas franku zelta monētas, uz kurām bija Beļģijas pirmā karaļa Leopolda I (Leopolda II tēvs) krūšutēls. Zelta frankus emitēja 10, 20, 25 un 40 franku nominālvērtībās, no kurām 20 franku zelta monēta bija visplašāk izplatītā. Tās tika kaltas līdz karaļa Leopolda I nāvei 1865. gadā.
Pēc karaļa nāves tajā pašā gadā viņa dēls Leopolds II ieņēma vietu tronī, un divus gadus vēlāk 1867. gadā jaunās franku monētas ar Beļģijas otrā karaļa krūšutēlu tika laistas apgrozībā. Karalim Leopoldam II bija stingrs uzskats, ka valstij ir jābūt kolonijām, tāpēc viņš tiecās nostiprināt Beļģiju kā koloniālu valsti. Pēc vairākiem neveiksmīgiem gadiem savām idejām iegūt atbalstu no Beļģijas valdības Leopolds II izveidoja privātu pārvaldītājsabiedrību, kas nolīga slaveno Āfrikas pētnieku Henriju Stenliju (Henry Stanley), kuram zinātnes vārdā bija jādodas izpētīt Centrālāfriku un jānodibina tur kolonija. Un Henrijs Stenlijs tieši to arī darīja, dodoties dziļi Kongo teritorijās un vienlaicīgi piesakot tiesības uz jaunatklāto zemi. Kad Berlīnes konferencē 1884. gadā Eiropas valstis un Amerikas Savienotās Valstis apsprieda Āfrikas jautājumu, Leopoldam ar savām diplomātiskajām prasmēm izdevās pārliecināt parējās tā laika valstis, lai tās atzīst viņa pieteiktās tiesības uz Kongo par likumīgām.
1885. gadā tika dibināta Kongo Brīvvalsts, kas bija 76 reizes lielāka nekā Beļģija, ar karali Leopoldu II kā tās vienīgo valdnieku. Jaunizveidotā kolonija sākumā Leopolda pārvaldītājsabiedrībai izmaksāja dārgi, taču viss mainījās 19. gadsimta beigās, kad tika izgudrotas gumijas riepas ritenim un automobilim. Tas ievērojami paaugstināja pieprasījumu pēc gumijas, un Kongo, kurā šis dabas resurss bija pieejams vairumā, Leopolda uzņēmumam kļuva par milzīgu peļņas avotu. Daži avoti apgalvo, ka 19. gadsimta beigās Leopolds II bija bagātākais cilvēks Eiropā, un šī bagātība nāca tieši no Kongo gumijas tirdzniecības. Lai arī peļņa no šīs ienesīgās tirdzniecības piederēja Leopolda privātajai pārvaldītājsabiedrībai, viņš lielu daļu savas naudas ieguldīja Beļģijas arhitektūras un sabiedrības projektos. Viņš finansēja vairākus apjomīgus projektus, no kuriem divi visievērojamākie bija Triumfa arka Briselē un centrālā dzelzceļa stacija Antverpenē, nopelnot sev vārdu „Celtniecības karalis”. Viņa valdīšanas beigās Kongo tika nodota Beļģijas valdības pārziņā, kas turpināja pārvaldīt tās teritorijas līdz 1960. gadam.
Neraugoties uz to, ka karalis Leopolds II nomira 1909. gadā, pēdējā 20 franku zelta monēta ar viņa krūšutēlu tika izkalta 1882. gadā. Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka Beļģijā kā Latīņu Monetārās savienības dalībvalstī ieplūda liels daudzums zelta monētu no Francijas, kuras tika uzskatītas par vienlīdzīgu likumīgu maksāšanas līdzekli arī Beļģijā. Tādējādi Beļģijai nebija nepieciešams turpināt kalt savas zelta monētas.
Beļģijas franks un Latīņu Monetārā savienība
1865. gadā Itālija, Francija, Beļģija un Šveice dibināja Eiropas pirmo lielo monetāro savienību, kuru dēvēja par Latīņu Monetāro savienību. Šīs savienības mērķis bija apvienot tās sastāvā esošo valstu naudu vienotā valūtā. Savienības dibinātājvalstis vienojās par vienādu monētu metāla saturu un svaru, kas tika pielīdzināts Francijas sudraba un zelta frankam, kā arī tās vienojās mainīties savā starpā ar katras zelta un sudraba monētām pēc to paritātes, neatkarīgi no tā, kāds bija to dizains, uz tā esošais attēls vai nosaukums. Tika noteiktas abu cēlmetālu standarta proporcijas, kur 4,5 grami sudraba bija pielīdzināmi 0,290322 gramiem zelta, veidojot attiecību 15,5 pret 1. Šī standartizācija veicināja un atviegloja tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tā šķita saistoša citām Eiropas valstīm, kas arī vēlējās savienībai pievienoties. Lai arī savienībai bija vairāki trūkumi, no kuriem viens bija tāds, ka atsevišķu valstu valdības emitēja pārāk daudz banknotes, pārsniedzot noteikto proporciju starp banknotēm un apritē esošajām cēlmetāla monētām, tie visi radās cilvēku sliktas spriestspējas rezultātā, nevis tāpēc, ka ideja par vienoto dārgmetāla monētu būtu piedzīvojusi neveiksmi. Neraugoties uz to, savienība turpināja paplašināties līdz Pirmajam pasaules karam, un tās oficiālās pastāvēšanas beigas pienāca desmit gadus vēlāk 1927. gadā.